Krievijas karakuģi piesedz ēnu tankkuģus Baltijā

Krievijas eskadras mīnu kuģis noenkurojas pie Vācijas Fēmarnas salas. Ar spārnotajām raķetēm bruņotas korvetes pavada sankcijām pakļautus naftas tankkuģus caur Somu līci. Igaunijas Jūras spēku komandieris Ivo Varks saka, ka šādu kuģu aizturēšana kļuvusi pārāk bīstama. Baltijas jūrā, kur piekrasti tagad gandrīz pilnībā veido NATO valstis, Krievija ir apgriezusi atturēšanas loģiku: tās karakuģi aizsargā tankkuģu floti, kuru ES sankcijām būtu jāaptur, bet Eiropas flotes atkāpjas, lai neriskētu ar tiešu konfrontāciju.

Kas izraisīja eskortus

Šīs konfrontācijas centrā ir Krievijas „ēnu flote” — novecojuši tankkuģi ar ērtības valstu karogiem, kas pārvadā Krievijas naftu, apejot Rietumu cenu griestus. ES vairākās sankciju paketēs ir iekļāvusi sarakstos simtiem šādu kuģu (Ashurst). Taču kuģa iekļaušana sankciju sarakstā un tā apturēšana jūrā ir divas dažādas lietas.

Pagrieziena punkts bija 2024. gada decembris, kad Somijas iestādes Somu līcī aizturēja tankkuģi Eagle S aizdomās par zemūdens kabeļu bojāšanu (ACLED). Ziemeļvalsts pirmo reizi fiziski piemēroja varu pret ēnu flotes kuģi. Krievija atbildēja ar militāru klātbūtni. Līdz 2025. gada jūnijam korvete Boikij jau pavadīja sankcijām pakļautus tankkuģus caur Lamanšu (Naval News). Līdz 2026. gada pavasarim Somu līcī pastāvīgā patrulēšanā atradās divi līdz trīs Krievijas karakuģi. Igaunijas Jūras spēku komandieris Ivo Varks paziņoja, ka risks aizturēt ēnu flotes kuģus tagad ir „pārāk augsts” (Kyiv Independent).

Pie Vācijas eskadras mīnu kuģis Severomorsk maija sākumā ieņēma pozīciju Fēmarnas tuvumā. Berlīne atbildēja, nosūtot izlūkošanas kuģi Oste, kas darbojās ar izslēgtu transponderu. Vācijas Aizsardzības ministrija atzina Maskavas nolūku: „uzraudzīt un nodrošināt savu ēnu floti” (NDR, Der Spiegel).

Zviedrija rīkojas citādi. Kopš marta tās krasta apsardze pie Trelleborgas ir pārbaudījusi ēnu flotes kuģus, par juridisko pamatu izmantojot jūras drošības normas, nevis sankcijas (SVT). Taču Zviedrija to dara tālu no Krievijas jūras spēku patrulēšanas zonām. Ģeogrāfiskais attālums šeit ir būtiska detaļa.

Plaisa starp sarakstu un likumu

Ēnu flote izgaismo strukturālu robu Eiropas drošībā. ES var noteikt sankcijas kuģiem un liegt tiem ienākšanu ostās. NATO operācija Baltic Sentry uzrauga zemūdens infrastruktūru. EMSA, ES jūras drošības aģentūra, nodrošina satelītnovērošanu. Neviena no šīm institūcijām nevar uzkāpt uz kuģa un to aizturēt.

Šī vara ir valstu krasta apsardzēm, kas darbojas saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju. Konvencija neatzīst „sankcijām pakļautu kuģi” par pietiekamu pamatu kuģa apturēšanai. Eiropas valstis ir improvizējušas, izmantojot viltotu karoga reģistrāciju vai drošības pārkāpumus kā juridisku ieganstu. Krievija šo plaisu jau aizver, pārreģistrējot ēnu flotes tankkuģus zem Krievijas karoga. Tas atņem argumentu par „bezvalstisku kuģi”, uz kuru balstās daļa aizturēšanas operāciju (ACLED).

Trīs valstis tur veto

Baltijas un Ziemeļvalstu ārlietu ministri maija beigās parakstīja Sopotas deklarāciju, aicinot uz „izšķirošiem soļiem”, tostarp pilnīgu jūras pakalpojumu aizliegumu Krievijas energoresursu eksportam (Polish MFA). Spēcīgākais instruments būtu pilnīgs ES aizliegums apdrošināšanai, transportēšanai un apkopei kuģiem, kas pārvadā Krievijas naftu. To ir bloķējušas Grieķija, Kipra un Malta, kuru kuģniecības nozarēm šajā jautājumā ir tieša finansiāla interese (Greek Reporter).

ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas lēmumiem vajadzīga vienprātība. Tas nozīmē, ka veto var uzlikt jebkura dalībvalsts. Jaunākā sankciju pakete radīja juridisku ietvaru šādam aizliegumam, bet tā iedarbināšanu sasaistīja ar „vienprātīgu vienošanos”. Praktiski tas nozīmē nenoteiktu atlikšanu. Eiropas Komisija plāno atgriezties pie šā jautājuma nākamajā sankciju paketē, kas gaidāma jūnija beigās. Pārbaudāmu pierādījumu, ka bloķējošā koalīcija būtu mainījusi nostāju, nav.

Ezers ar caurumu

ES sankciju sistēma tika būvēta, lai mainītu komerciālos stimulus: atņemt apdrošināšanu un piekļuvi ostām, padarot apiešanu nerentablu. Tā nebija projektēta situācijai, kurā militāri karakuģi pavada sankcijām pakļautus tankkuģus caur sabiedroto ūdeņiem. NATO var novērot, bet nevar īstenot ES sankciju tiesības. ES var iekļaut kuģus sarakstos, bet nevar tos aizturēt. Krasta apsardzes var uzkāpt uz kuģa, bet tad jārēķinās ar bruņotu pretreakciju. Atlantic Council secinājis, ka pat pēc Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO, kad aliansei Baltijas reģionā ir konvencionāls pārsvars, tā joprojām nespēj pietiekami atturēt draudus, kas paliek tieši zem atklāta kara sliekšņa (Atlantic Council).

Baltijas jūrai bija jākļūst par NATO ezeru. Tagad izšķirošais jautājums ir konkrētāks: vai nākamā sankciju pakete spēs salauzt Vidusjūras valstu veto, pirms Krievijas eskortēšanas prakse kļūst par pastāvīgu normu.