Rute prasa 5% IKP aizsardzībai

Marks Rite Ankaras samitā sabiedrotajiem prasīja ne tikai lielākus skaitļus budžeta tabulās, bet arī pierādījumu, ko par šo naudu varēs nopirkt. NATO ģenerālsekretārs grib, lai Eiropas sabiedrotie iesniedz „skaidrus, konkrētus un ticamus” nacionālos plānus, kā līdz 2035. gadam sasniegt 5 % no IKP aizsardzībai un drošībai (AP, NATO).

Mērķis sadalīts divās daļās: 3,5 % militārajiem budžetiem un 1,5 % noturībai, proti, ceļiem, tiltiem, kiberdrošībai un enerģētikas infrastruktūrai, kas kara vai krīzes gadījumā balsta aizsardzību. NATO vairs neprasa valdībām tikai piekrist procentu mērķim. Tām jāparāda, kā šie procenti pārtop tankos, munīcijā un spēkos, ko var reāli izvietot. Daudzas valstis šo ķēdi joprojām nevar ticami uzrādīt.

Spānija pasaka skaļi

Spānija samitā skaļi pateica to, ko citas valstis bieži risina klusāk. Pedro Sančess aizstāvēja Madrides pozīciju aptuveni 2,1 % no IKP līmenī un atteicās apņemties sasniegt 5 % (El Mundo). Spānijas ārlietu ministrs Hosē Manuels Alvaress jau maijā bija apgalvojis, ka Madride pildot saistības arī bez pieskaņošanās galvenajam skaitlim (Infobae). Spānija kļuva par samita redzamāko iebildēju. Taču tā atklāti dara to, ko citi panāk ar garākiem termiņiem vai plašāku uzskaiti.

Strīds parāda NATO robežu. IKP mērķi ir samitu politiskas apņemšanās, nevis līguma pienākumi. Par vāju plānu automātisku sankciju nav (Defence Priorities, Reuters/The Star). Rites prasība politiski ir nopietna, bet juridiski tā ir mīkstāka nekā ES fiskālie noteikumi.

Vācija mēģina izveidot paraugu

Vācija pašlaik piedāvā vistuvāko ticamam plānam. Kanclers Frīdrihs Mercs un aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss 3,5 % mērķi sasaistījuši ar iepirkumu reformu un jaunu likumu, kas paātrina militāri nozīmīgas transporta infrastruktūras izbūvi. Mērķis ir pilna gatavība līdz 2029. gadam (BMVg). 2027. gada budžeta projektā aizsardzības izdevumi paredzēti 109,7 mljrd. € apmērā, tajos ieskaitot 4 mljrd. € transporta ieguldījumiem (Morgenpost). Rite šo virzību atbalstīja, sakot, ka Berlīne esot „uz pareizā ceļa” (NATO).

Vājās vietas tomēr ir skaidras. Daļa Vācijas izdevumu attiecības pret IKP veidojas no infrastruktūras fondiem, nevis tiešiem ieroču pasūtījumiem (taz). Pistoriuss atzinis, ka Vācija turpinās pirkt ASV ieročus arī laikā, kad mēģinās mazināt atkarību no piegādātājiem. Savukārt Eiropas aizsardzības ražotājiem trūkst ražošanas jaudu, lai šādā tempā uzņemtu jaunu naudu: munīcijai, pretgaisa aizsardzības sistēmām un bruņutehnikai piegādes rindas jau tagad mērāmas gados.

Uzskaites glābšanās lūka

Visvājākā atbildības vieta ir 1,5 % noturības sadaļa. Ceļi un energotīkli tiešām var būt aizsardzības infrastruktūra. Tie var arī kļūt par jau esošu publisko izdevumu pārsaukšanu, ja NATO nepārbaudīs, ko šī nauda faktiski dod (CEPA, ProtoThema).

Itālija parāda fiskālo pretestību. Romas 2025. gada plāns paredz neto aizņemšanos 2,8 % no IKP apmērā (MEF), un Eiropas Komisija brīdinājusi, ka Itālijai paredzētā daļa no SAFE aizdevumiem, ES 150 mljrd. € instrumenta kopīgiem aizsardzības iepirkumiem, var tikt pārdalīta, ja Roma kavēsies (Adnkronos). Francijas atjauninātais militārās plānošanas likums 2024.–2030. gada izdevumu ietvaru palielināja par 36 mljrd. €, taču Francijas senatori šo kāpumu raksturoja kā iepriekš nepietiekami finansēta likuma labošanu (Ouest-France, Sénat). Tātad korekcija, nevis lēciens.

Polija šo diskusiju pagriež no izdevumiem uz politisko spiedienu. Ar aptuveni 4,5 % no IKP Varšava proporcionāli tērē vairāk nekā ASV un izmanto šo faktu pret lēnākiem sabiedrotajiem (Standard, CNBC). Taču ģenerālis Jaroslavs Gromadziņskis norādījis, ka aptuveni 60 % Polijas iepirkumu tiek finansēti ar kredītu un Bruņoto spēku atbalsta fonds pilnībā neizmantojot savas iespējas (Defence24). Augsti izdevumi dod politisku sviru. Tie automātiski nenozīmē kaujas spējas.

Pēc Ankaras paliek viens stingrāks tests: kuras valdības publicēs izmaksātu, likumos nostiprinātu un pārbaudāmu ceļu no budžeta rindas līdz vienībai kaujas gatavībā. NATO aizsardzības izdevumus ir pārvērtusi atbildības strīdā, bet nav izveidojusi atbildības sistēmu. Rites instrumenti ir publisks spiediens, salīdzinājuma tabulas un samitu reputācijas cena. Ne NATO, ne ES nav institūcijas, kas dalībvalsti var piespiest izpildīt solījumu. Plaisa starp apņemšanos un izpildi joprojām ir alianses galvenā ievainojamība.