Slovākija riskē ar atveseļošanas naudu

Slovākijas lauksaimniecības ministrs Rihards Takāčs apgalvo, ka Eiropas nauda neesot apdraudēta. Valdība ir apstiprinājusi četru nacionālo parku zonējumu, un runa esot tikai par mežu pārvaldības kārtību, viņš skaidro (Aktuality). Taču viņa paša valdībā ir cita pozīcija. Vides ministrijas valsts sekretārs Filips Kuffa ir atzinis, ka Eiropas Komisijai pret šiem zonējumiem varētu būt iebildumi (Topky). Viņa skatījumā problēma ir vienkārša: noteikumi atstāj pārvaldības varu valsts mežsaimniecības uzņēmumiem, nevis nodod to nacionālo parku administrācijām.

Šai atšķirībai ir finansiālas sekas. Nacionālo parku reforma ir viens no Slovākijas Atveseļošanas un noturības plāna atskaites punktiem. Tas ir līgums starp dalībvalsti un ES par reformām un investīcijām, kuru izpilde ļauj saņemt pēc pandēmijas paredzēto finansējumu. No Atveseļošanas un noturības mehānisma, ES 650 miljardu € fonda, Eiropas Komisija naudu izmaksā tikai pēc tam, kad pārbaudījusi, vai solītie reformu soļi tiešām ir izpildīti (EUR-Lex, European Commission). Ja Komisija secinās, ka Slovākijas pieņemtā versija neatbilst solītajam, nākamo maksājumu var apturēt vai samazināt.

Kurš faktiski kontrolē mežus

Strīds nav par to, vai Slovākija ir pieņēmusi noteikumus. Tā ir pieņēmusi četrus. Jautājums ir, kam ir faktiskā vara nacionālo parku teritorijās.

Valsts mežsaimniecības uzņēmumi ir komerciāli operatori: tie cērt un pārdod koksni. Pašlaik tie pārvalda plašas Slovākijas nacionālo parku teritorijas, tostarp vecos mežus, kurus paredzēts aizsargāt ES bioloģiskās daudzveidības saistību ietvaros. Reformas jēga bija šo kontroli pārcelt uz parku administrācijām, kuru uzdevums ir dabas aizsardzība, nevis ieņēmumi no koksnes. Zinātnieki un dabas aizsardzības organizācijas apgalvo, ka apstiprinātais zonējums ir galvenokārt formāls un nenodrošina pietiekami lielu veco mežu daļu ar stingrāko aizsardzības režīmu (Denník N).

Tie pagaidām ir politiski un ekspertu vērtējumi, nevis Komisijas lēmums. Publiski pieejami pierādījumi neliecina, ka ES būtu formāli apturējusi Slovākijas maksājumus nacionālo parku zonējuma dēļ. Eiropas Revīzijas palāta šo procesu apraksta kā pierādījumos balstītu pārbaudi: valsts iesniedz maksājuma pieprasījumu, Komisija vērtē, vai nosacījumi ir izpildīti, un var aizturēt visu maksājumu vai tā daļu, ja tie nav izpildīti (European Court of Auditors). Šāda pārbaude par astoto maksājuma pieprasījumu publiski vēl nav notikusi.

Brisele vēl maksā, bet termiņš tuvojas

Slovākija nesen saņēma apstiprinājumu sestajam un septītajam Atveseļošanas un noturības mehānisma maksājumam, kas iepriekš bija kavēti. Kopējā summa ir 1,2 miljardi € (Denník N). Visi fonda atskaites punkti jāizpilda un pēdējie maksājumi jāpieprasa līdz 2026. gada augustam (EUR-Lex). Tas rada spiedienu abām pusēm: Slovākijai nauda ir vajadzīga, bet Komisijai jāparāda, vai tā spēj atšķirt reālu reformu no formālas prasību izpildes.

Čehijas mediji šo stāstu ir sasaistījuši ar plašāku pārvaldības jautājumu. Eiropas Parlaments ir pastiprinājis spiedienu uz Slovākiju saistībā ar tiesiskuma problēmām un aizdomām par ES fondu ļaunprātīgu izmantošanu, tāpēc Čehijā šis gadījums tiek lasīts vairāk kā stāsts par institucionāliem standartiem, nevis mežsaimniecību (Aktuálně.cz). Citviet Eiropas presē tas pagaidām nav kļuvis par formālu ES līmeņa strīdu.

Komisijai jāatbild uz jautājumu, kas attiecas uz visām dalībvalstīm ar atveseļošanas plāniem: vai valdība var izpildīt atskaites punktu uz papīra, vienlaikus saglabājot veco varas sadalījumu? Ja Slovākijas noteikumi pārbaudi izturēs, lai gan kritiķi tos sauc par tukšu formu, tas citām valdībām var dot signālu, ka reformas latiņa ir zema. Ja Komisija maksājumu bloķēs vai samazinās, tas parādīs, ka Brisele ir gatava aizturēt naudu, ja reformai trūkst satura.

Lai finansējuma risku varētu formulēt kā faktu, trūkst trīs lietu: precīza Slovākijas apņemšanās teksta ar pārbaudes kritērijiem; galīgā publicētā zonējuma noteikumu teksta, īpaši normu par pārvaldības tiesībām; un Komisijas vērtējuma par astoto maksājuma pieprasījumu. Līdz tam Takāča pozīcija procedūras ziņā ir aizstāvama. Taču Kuffas atzīšana no tās pašas valdības iekšienes, ka atveseļošanas plāna nosacījumi viņa skatījumā neesot izpildīti, pārvērš mežsaimniecības strīdu jautājumā par to, cik stingri ES lielākais finansēšanas instruments piespiež dalībvalstis īstenot reformas, par kurām tas maksā.