Janša sola vēstniecību Jeruzalemē

Janezs Janša solījis iesaldēt Slovēnijas Palestīnas atzīšanu un pārcelt valsts vēstniecību no Telavivas uz Jeruzalemi. Ja viņš to īstenotu, Slovēnija kļūtu par pirmo ES dalībvalsti, kas pārkāptu bloka jau gadu desmitiem uzturēto diplomātisko līniju par pilsētas statusu. Solījums, par kuru ziņots Israel Hayom intervijā un kuru pārņēmuši reģionālie mediji (Net.hr, Index.hr), pagaidām ir politiska apņemšanās, nevis valdības lēmums. Taču arī ar to pietiek, lai izgaismotu vāju vietu: ES ārpolitika Jeruzalemes jautājumā turas tikai tik ilgi, kamēr katra galvaspilsēta pati izvēlas ievērot kopīgo līniju.

Ko īsti paredz ES nostāja

ES Padome, kur dalībvalstu valdības koordinē ārpolitiku, uztur pozīciju, ka Jeruzalemes statuss jānosaka sarunās un tai nākotnē jābūt gan Izraēlas, gan Palestīnas valsts galvaspilsētai. Kad Vašingtona 2017. gadā atzina Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu, Padome piebilda, ka dalībvalstu vēstniecībām līdz galīgai vienošanās panākšanai jāpaliek Telavivā.

Šai nostājai nav piespiedu mehānisma. Kopējā ārpolitika un drošības politika, proti, ES ietvars kopīgai diplomātijai, prasa vienprātību: viena valsts var bloķēt kopīgu rīcību. Savukārt dalībvalstu galvaspilsētas pilnībā saglabā kontroli pār to, kur izvieto savas vēstniecības (EUR-Lex). Slovēnijas vēstniecības pārcelšana formāli nepārrakstītu ES politiku. Tā parādītu ko politiski bīstamāku: šī politika ir izvēles norma.

Robeža, ko Čehija nav pārkāpusi

Precīzākais salīdzinājums ir Čehija, konsekventi proizraēliskākā ES dalībvalsts. Prāga 2018. gadā Jeruzalemē atvēra „Čehijas namu” kā kultūras un tirdzniecības platformu, taču tās akreditētā vēstniecība joprojām atrodas Telavivā (Čehijas Ārlietu ministrija, Čehijas Ārlietu ministrijas paziņojums par Čehijas namu). Šāds risinājums ļauj signalizēt ciešas attiecības ar Izraēlu, vienlaikus nesalaužot formālo ES konsensu.

Janšas iecere, kā tā tiekot aprakstīta, šo starpposmu apietu. Pilna vēstniecības pārcelšana pārvērstu Prāgas rūpīgi ierobežoto simboliku par precedentu. Citas proizraēliskas valdības pēc tam varētu jautāt: ja Ļubļana to izdarīja, kāpēc ne mēs?

Kas zaudē no šķelšanās

Lielākais kaitējums būtu tām dalībvalstīm, kuras mēģina Palestīnas atzīšanu pārvērst kopīgā ES spiedienā. Skaidrākais piemērs ir Īrija. Dublina darbojas divos līmeņos: tā vēlas nacionālus ierobežojumus tirdzniecībai ar Izraēlas apmetnēm, vienlaikus spiežot ES rīkoties visa vienotā tirgus mērogā. Saskaņā ar RTÉ ziņoto Dublina norāda, ka vismaz 17 dalībvalstis vēloties, lai Eiropas Komisija iesniegtu tirdzniecības priekšlikumus. Līdzīgu virzienu ietur Spānija, ES iekšienē apvienojot divu valstu risinājuma diplomātiju ar koalīciju veidošanu ārpus tās (Spānijas Ārlietu ministrija).

Abas stratēģijas balstās pieņēmumā, ka ES līnija joprojām izskatās ticama. Slovēnijas vēstniecības pārcelšana ne tikai politiski nostātos pret Dublinu un Madridi. Tā vājinātu pašu argumentu, ka Brisele spēj saglabāt kopīgu ietekmes sviru.

Suverenitātes politikas josla

Politisko vidi, kurā Janša nonāktu, vislabāk rāda Ungārija. Budapešta pati savu vēstniecību uz Jeruzalemi nav pārcēlusi, taču tā sistemātiski vājinājusi kopīgo ES valodu par Izraēlu. HVG ziņoja, ka Ungārija viena pati atteikusies pievienoties kopīgam ES aicinājumam apturēt ieroču uguni, bet ES sūtnis Izraēlā atzinis, ka priekšlikumi iestrēgst, jo 27 dalībvalstis nav vienotas (The Media Line). Euronews Izraēlas un Palestīnas jautājumu raksturoja kā jau esošu strīdu par to, kā ES vispār pieņem ārpolitikas lēmumus.

Janšas solis šai nometnei dotu jaunu eskalācijas instrumentu: pierādījumu, ka nacionāla galvaspilsēta var fiziski pārraut vēstniecību normu, paliekot ES iekšienē. Ungārija bloķē kopīgus formulējumus. Slovēnija radītu faktu uz vietas.

Trūkstošie pierādījumi

Nav publicēts ne valdības lēmums, ne koalīcijas vienošanās teksts, ne parlamenta balsojums, ne Ārlietu ministrijas nota. Ziņotie solījumi balstās Janšas paustajā nodomā (Klix, Kurir), nevis īstenotā valsts aktā. Vēstniecības pārcelšanai vajag finansējumu, dokumentus un diplomātisku saskaņošanu, kuru neviens avots nav apstiprinājis.

Atšķirība starp solījumu un izpildi noteiks, vai tas paliks iekšpolitikas darījumu elements vai kļūs par īstu pārrāvumu. Atklāts paliek jautājums, vai šī ir priekšvēlēšanu pozicionēšanās vai pirmais ES vēstniecības pārcelšanas precedents, uz kuru vēlāk varēs atsaukties citi.