Spānija lemj par 1.2 miljoniem uzturēšanās atļauju

Spānijas Augstākā tiesa, kā ziņo Spānijas mediji, apsverot iespēju vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar jautājumu, vai valsts plašā migrantu legalizācijas programma atbilst ES tiesībām. Ja šāds lūgums nonāks Luksemburgā, tiesai būs jāatbild uz jautājumu, kas šādā mērogā ES vēl nav izšķirts: vai viena Šengenas zonas valsts drīkst piešķirt uzturēšanās atļaujas vairāk nekā miljonam cilvēku bez likumīga statusa, iepriekš nenoskaidrojot, kādas sekas tas rada pārējām Šengenas valstīm.

Svarīga atruna: Spānijas tiesu varas oficiālajā vietnē šāds lēmums vēl nav publicēts. Ziņa balstās Spānijas preses publikācijās, kurās teikts, ka Augstākā tiesa apšaubot, vai uzturēšanās tiesības var piešķirt „tikai par nelikumīgas uzturēšanās faktu”, un esot atvērusi procesuālu iespēju vērsties ES Tiesā (El Mundo, El Español). Līdz oficiāla tiesas dokumenta publicēšanai tas ir tiesisks signāls, nevis apstiprināta tiesvedība.

Ko izdarīja Spānija, un ko paredz ES tiesības

Spānijas legalizācijas programma, kuras pieteikšanās termiņš beidzās 30. jūnijā, piedāvāja viena gada pagarināmu uzturēšanās un darba atļauju migrantiem bez likumīga statusa, kuri valstī atradās pirms 2026. gada 1. janvāra. Valdība rēķinājās ar aptuveni 500 000 pieteikumu (RTÉ). Pieteicās vairāk nekā 1,2 miljoni cilvēku (Euronews).

ES tiesības nacionālu legalizāciju kā tādu neaizliedz. Atgriešanas direktīva, kas nosaka kopējo ES ietvaru to personu izraidīšanai, kuras dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, par pamata risinājumu paredz atgriešanu. Taču direktīvas 6. panta 4. punkts ļauj dalībvalstīm piešķirt uzturēšanās tiesības „līdzjūtības, humānu vai citu iemeslu dēļ” (Direktīva 2008/115/EK). Juridiskais strīds ir par to, vai šis izņēmums var kalpot par pamatu plašai likumdošanas programmai, kas aptver vairāk nekā miljonu cilvēku, vai arī tas jāpiemēro individuāli katrā lietā. Saskaņā ar El Confidencial Augstākās tiesas formulējumi liecinot, ka tiesa saskata iespējamu sadursmi ar ES regulējumu.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc Līguma par ES darbību 267. panta pats par sevi neatceltu Spānijas dekrētu. Šī procedūra ļauj nacionālajām tiesām jautāt ES Tiesai, kā interpretēt Savienības tiesības. Luksemburgas atbilde noteiktu tiesiskās robežas, un šī interpretācija būtu saistoša tiesām visā Eiropā (LESD 267. pants). Tāpēc iespējamā lieta ir daudz plašāka par Madrides politiku.

Kāpēc Berlīne un Parīze seko līdzi

Spānijas uzturēšanās atļauja nedod tiesības strādāt Vācijā vai Francijā. Taču Šengenas noteikumi atļauj uzturēšanās atļaujas turētājiem pārvietoties pa zonu bez robežkontroles līdz 90 dienām jebkurā 180 dienu periodā (Regula (ES) 2016/399). Legalizācija nepārceļ darba atļauju uz citām valstīm, bet tā maina personas tiesisko statusu kopīgā pārvietošanās telpā.

Vācijā tas tiek skatīts kā tālākas migrācijas risks: legalizēti migranti varētu legāli ieceļot īstermiņa uzturēšanās nolūkā, pārsniegt atļauto termiņu vai meklēt neformālu darbu sistēmā, kas jau ir noslogota (Berliner Zeitung). Francijas iekšlietu ministrs Bruno Retajo gājis vēl tālāk, apsūdzot Pedro Sančesu „klientelismā” un aicinot panākt Spānijas atbildību Eiropas partneru priekšā (Le Figaro).

Spānijas valdība politiku skaidro kā praktisku risinājumu: cilvēkiem, kuri jau strādā neoficiāli, jāmaksā nodokļi un jāsaņem darba tiesību aizsardzība, nevis jāpaliek ēnu ekonomikā (Emerging Europe). Vai legalizācija veicina jaunu nelikumīgu ieceļošanu nākotnē, pētnieku vidū joprojām ir strīdīgs jautājums (Migration Policy Centre).

Jautājumi, uz kuriem nav atbilžu

Diskusijā ir daudz suverenitātes retorikas un maz pārbaudāmu datu. Nav datu kopas, kas parādītu, cik daudz cilvēku pēc legalizācijas vienā Šengenas valstī vēlāk pārcēlušies uz citu. Neviena valdība, kas kritizē Spāniju, nav iesniegusi izmaksās balstītu un reālistisku atgriešanas plānu cilvēkiem, kurus Madride tagad dokumentē. Vismazāk dzirdamas ir pašas iesaistītās grupas: pieteikumu iesniedzēji, darba devēji, kuri paļaujas uz viņu darbu, un pašvaldības, kurām jāapstrādā šī lietu masa.

Ja Augstākā tiesa jautājumu nosūtīs Luksemburgai, ES Tiesa noteiks precedentu visām dalībvalstīm, kuras saskaras ar to pašu izvēli. Spānija grib dokumentēt cilvēkus, kuri jau strādā valstī. Citas valdības grib kopīgus noteikumus, lai nacionāli lēmumi nepārvērstos pārrobežu sekās. Kamēr šī spriedze nav atrisināta, Eiropas bezrobežu zona balstās pieņēmumā, kas formāli nav pārbaudīts: katra valsts pati lemj, kam dot uzturēšanās atļauju, bet visām valstīm jādzīvo ar šā lēmuma sekām.