Zviedru Gripen pārtver NATO vadībā

Zviedrijas „Gripen” pacēlās gaisā, bet Krievijas lidmašīnas Zviedrijas gaisa telpā neielidoja. NATO Ziemeļu apvienotais gaisa operāciju centrs Būdē (CAOC Bodø) šo reakciju iekļāva plašākā Baltijas gaisa telpas novērošanas sistēmā. Tātad ikdienišķa pārtveršana pie Zviedrijas robežas kļuva par praktisku pārbaudi NATO jaunākajai ziemeļu malai: nacionālas lidmašīnas, sabiedroto komandvadība un kopīgs risks (Straits Times, DW).

Lidmašīnas, piloti, bāzes un lēmumi par ieroču lietošanu joprojām pieder valstīm. NATO nodrošina kopīgo radaru ainu, komandķēdi un gaisa patrulēšanas sistēmu, kas uztur iznīcinātājus gatavībā gar austrumu flangu (NATO, Atlantic Council). Zviedrijas iekļaušanās šajā ķēdē maina karti. Zviedrijas pacelšanās trauksmes režīmā vairs nebeidzas pie Zviedrijas robežas.

Nacionālie iznīcinātāji, sabiedroto gaisa aina

NATO ziemeļu flangs tagad ir nepārtrauktāks. Somijas un Zviedrijas pievienošanās ir satuvinājusi Baltijas un Tālo Ziemeļu gaisa telpas, dodot aliansei vairāk skrejceļu, sensoru un iznīcinātāju iespēju ap Krievijas ziemeļrietumu malu. Somijas mediji incidentu aprakstīja atturīgi: Zviedrijas gaisa telpa netika pārkāpta, un reakcija atbilda pastāvīgās atturēšanas praksei ap Baltijas jūru (Yle, MTV Uutiset).

Mācības rāda, kā ģeogrāfija kļūst par militāru praksi. „Ramstein Flag” sasaistīja Somiju ar Zviedriju, Norvēģiju un Dāniju, bet CAOC Bodø vadīja reālus lidojumus Sabiedroto Gaisa spēku pavēlniecības sistēmā (Yle, High North News). Iznīcinātājs ir redzamā daļa. Sarežģītākais resurss ir tīkls aiz tā: radaru dati, drošas datu saites, degvielas uzpildes lidmašīnas, komandpunkti un pilnvarojums rīkoties ātri.

Kaļiņingrada šai shēmai piešķir svaru. Krievijas lidmašīnas, pārvietojoties starp Krievijas pamatteritoriju un anklāvu, var pārbaudīt koridorus, kas savieno Zviedriju, Dāniju, Poliju un Baltijas valstis. NATO iznīcinātāji Baltijas reģionā regulāri paceļas, lai identificētu un pavadītu Krievijas lidmašīnas, tostarp tādas, kas lido bez transponderiem, lidojuma plāniem vai radiosakariem (Lrytas / ELTA). Procedūra ir zināma. Temps nolieto gan cilvēkus, gan tehniku.

Izmaksas paliek zem radara

Baltijas valstis skaidri parāda šīs sistēmas cenu. Igaunija, Latvija un Lietuva pastāvīgai gaisa patrulēšanai paļaujas uz sabiedroto rotācijām, jo pašas šādu iznīcinātāju pārklājumu nodrošināt nevar. Kad Francijas „Rafale” no Šauļiem pacēlās, lai virs Latvijas notriektu dronu, viena valsts misija kļuva par reģionālu vairogu (LRT, Latvijas Aizsardzības ministrija).

Tā atturēšana darbojas praksē. Vienlaikus tā atsedz rēķinu. Dārgi iznīcinātāji tērē pilotu stundas, apkopes ciklus un ieroču kapacitāti draudiem, kas var būt lēti, lēni vai neskaidri. Katra pacelšanās nomierina sabiedrotos. Katra pacelšanās arī patērē gatavību.

Vācijas „Alarmrotte”, proti, pastāvīgā ātrās reaģēšanas iznīcinātāju pāra sistēma, rāda nobriedušāko šīs kārtības daļu: identificēt, pārtvert, pavadīt, ziņot (Bundeswehr). Dronu aizsardzība ir sarežģītāka. Vācijā debates norāda uz zemāka augstuma slāni, kur atbildība dalās starp armiju, policiju un civilajām iestādēm, un robežas var kļūt neskaidras vēl pirms drauds ir pilnībā saprasts (taz).

Šī plaisa ir svarīga, jo Krievijai nav jāpanāk krīze ar katru pārbaudi. Pietiek radīt tik daudz berzes, lai piespiestu izvēlēties: celt iznīcinātāju vai gaidīt, tikai identificēt vai jau iesaistīties, tērēt dārgu pārtvērēju vai pieņemt risku. Gaisa patrulēšana labi tiek galā ar lidmašīnām. Jaukts spiediens ar droniem un lidmašīnām ir grūtāks.

Eiropas vairogs joprojām balstās uz Vašingtonu

Polija Baltijas jūru redz ne tikai kā patrulēšanas zonu, bet arī kā papildspēku pārvietošanas telpu. Kaļiņingrada var sarežģīt NATO kustību pa gaisa un jūras maršrutiem, kuri būtu izšķiroši jebkurā reģionālā krīzē (MON, IEŚ). NATO var norīkot lidmašīnas saskaņā ar apstiprinātiem plāniem. Taču politiskā un juridiskā atbildība par spēka lietošanu paliek valstīm.

Te sākas Eiropas strīds. NATO dara tiešo militāro darbu. ES veido lēnākos slāņus: aizsardzības ražošanu, militāro mobilitāti, infrastruktūras noturību un sankcijas. Šie instrumenti ir vajadzīgi, bet tie nepaceļ iznīcinātāju gaisā dažu minūšu laikā.

Dziļākā atkarība joprojām ir no ASV. NATO gaisa spējas lielā mērā balstās uz amerikāņu komandvadību, izlūkošanu un novērošanu, degvielas uzpildi, sensoru datu apvienošanu un aviobāzu noturību, secināts Atlantijas padomes vērtējumā par gaisa telpu (Atlantic Council). Zviedrija un Somija dod Eiropai stiprāku ziemeļu flangu. Tās neatceļ galveno jautājumu: vai Eiropas valstis pašas spēj uzturēt neredzamo arhitektūru, kas padara katru redzamo iznīcinātāja pacelšanos ticamu.