Tramps atver atsevišķu Ukrainas kanālu

5. jūlijā Donalds Tramps atsevišķi runāja ar Vladimiru Putinu un Volodimiru Zelenski — divas dienas pirms NATO līderu tikšanās Ankarā. Pēc sarunām nebija kopīga paziņojuma, pārbaudāmas notikumu secības vai vienotas versijas par saturu (Le Monde, ZEIT). Trīsdesmit divas sabiedroto delegācijas samitā ierodas brīdī, kad ASV prezidents tikko izmantojis paralēlu kanālu ar abām kara pusēm.

Ko sarunas mainīja un ko ne

Tramps pa telefonu nevar pārrakstīt NATO politiku. Ģenerālsekretārs Marks Rite vairākas nedēļas bija sašaurinājis Ankaras darba kārtību līdz aizsardzības izdevumiem, ieroču un munīcijas ražošanai un atbalstam Ukrainai (NATO). NATO vēstnieki samita deklarāciju bija saskaņojuši vēl pirms līderu ierašanās (Euronews). Tramps var izdarīt spiedienu uz sabiedrotajiem, bet viens pats viņš nevar mainīt NATO kopīgi apstiprināto līniju.

Viņš mainīja politisko fonu. Ziņas par sarunu ar Putinu, kas esot ilgusi aptuveni 90 minūtes, nāk no Kremļa palīga Jurija Ušakova brīfinga, tāpēc tās jāuzskata par Maskavas versiju, nevis pārbaudītu sarunas saturu (n-tv). Sabiedrotie Ankarā ieradās ar uzdevumu aizstāvēt jau iepriekš saskaņotas apņemšanās par 5. pantu, proti, NATO kolektīvās aizsardzības garantiju, par izdevumiem un par Ukrainu. Tas viņiem jādara, sēžot pie viena galda ar prezidentu, kurš tikko runājis ar abām karojošajām pusēm.

Šo sarunu uzdotais jautājums ir praktisks: vai nauda, pretgaisa aizsardzības sistēmas un ražošanas līgumi, kas balsta NATO apņemšanās, ir pietiekami konkrēti, lai tos nevarētu atcelt neviens sānu kanāls ar Putinu?

Kā atbildēja Eiropa

Eiropas reakcijas atšķiras ne tik daudz pēc satraukuma pakāpes, cik pēc tā, ko katrai galvaspilsētai vajag panākt Ankarā.

Polija vienlaikus apdrošinās trīs virzienos. Varšavas galvenā prasība ir pastāvīga ASV karavīru klātbūtne Polijas teritorijā (Wprost, gov.pl). Taču premjerministrs Donalds Tusks savai delegācijai lika piesardzīgi vērtēt jaunas finanšu saistības Ukrainai, norādot, ka Polija jau nes īpašu slogu, sargājot ES austrumu robežu (RMF24). Varšava nesaka, ka Ukrainai jāpalīdz mazāk. Tā pretojas lomai, kurā Poliju uztver kā neierobežotu maksātāju, lai gan tā jau ir galvenais loģistikas koridors uz austrumiem.

Vācija atbildēja ar naudu. Kanclers Frīdrihs Mercs atkārtoti uzsvēra, ka Ukraina var paļauties uz Berlīni, īpaši pretgaisa aizsardzības jomā (Handelsblatt). Berlīne virzīja ilgāka termiņa atbalsta apņemšanos, un, pēc FAZ ziņām, lielākā papildu finansējuma daļa, visticamāk, gultos uz Vāciju. Loģika ir vienkārša: padarīt sabiedroto atbalstu finansiāli tik saistošu, lai to nevarētu izjaukt viena divpusēja telefonsaruna.

Francija novilka formālu robežu. Francijas, Vācijas, Lielbritānijas un Ukrainas 7. jūnija kopīgajā deklarācijā teikts, ka jebkurš noregulējuma elements, kas skar ES vai NATO, jāapstiprina dalībvalstīm vai sabiedrotajiem (Élysée). Citiem vārdiem: Vašingtona nevar darījumā ar Maskavu atdot Eiropas vai sabiedroto intereses. Emanuels Makrons pieņem, ka Trampa kanāls ar Putinu var būt noderīgs, bet tikai tad, ja tam ir Ukrainas līdzdalība un Eiropas piekrišana.

Somija un Zviedrija visizteiktāk pamatoja, kāpēc Trampa piekļuve Maskavai jāuztver arī kā instruments, ne tikai risks. Prezidents Aleksandrs Stubs ir argumentējis, ka tikai Tramps var piespiest Putinu sēsties pie sarunu galda (Yle). Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons izvirzīja trīs nosacījumus: lielāku Eiropas atbildību par aizsardzību, spēcīgāku ieroču ražošanu un turpinātu atbalstu Ukrainai (GP). Abas valstis Ukrainu skata caur Baltijas jūras drošību: ja sabiedroto atbalsts vājinās, mainās arī militārais līdzsvars ap Krieviju Ziemeļeiropā.

Piegādes pārbaude

Trampa sarunas mainīja samita politisko atmosfēru, nevis NATO faktiskos lēmumus. Neviens palīdzības kopums redzami netika mainīts. Nav publicēta kopīga ASV, Krievijas un Ukrainas versija par notikušo. Visas Eiropas pozīcijas saplūst vienā praktiskā atbildē: apņemšanās jānostiprina tik konkrēti, lai tās nevarētu izjaukt viena telefonsaruna. Tagad šo valdību atbilde saviem vēlētājiem būs redzama piegādēs — vai pretgaisa aizsardzības sistēmas nonāks Ukrainā, vai ražošanas līgumi tiks parakstīti un vai nauda patiešām plūdīs.