Tramps grib 20% maksu Hormuzā

6. jūlijā Hormuza šaurumu šķērsoja ap 45 lielu kuģu. 10. jūlijā kuģu izsekošanas uzņēmumi saskaitīja piecus (Straits Times). Neviena valdība nebija slēgusi ūdensceļu, pa kuru iet gandrīz 20 % pasaules naftas un aptuveni piektā daļa sašķidrinātās dabasgāzes tirdzniecības (EIA). To pa vienam reisam slēdza apdrošinātāji, fraktētāji un kuģu īpašnieki, secinot, ka risks vairs neatbilst cenai.

Donalds Tramps pēc tam pārvērta kuģošanas riska jautājumu juridiskā strīdā par caurbraukšanas tiesībām. 13. jūlijā viņš pasludināja ASV par „Hormuza šauruma sargu” un rosināja iekasēt 20 % no visas kravas vērtības, kas tiek vesta caur šaurumu (gCaptain). Pārbaudāma iekasēšanas mehānisma nav. IMO, ANO kuģniecības organizācija, tajā pašā dienā norādīja, ka starptautiskā šaurumā nav juridiska pamata obligātām tranzīta maksām. Omāna, kas dala ūdensceļu ar Irānu, IMO padomei paziņoja, ka tranzīta caurbraukšanu garantē starptautiskās tiesības (Maritime Executive). Trampa priekšlikumam nav pamata jūras tiesībās, taču komerciāla šauruma aizvēršanās jau redzama apdrošināšanas cenās.

Izmaksu ķēde

Kara riska prēmijas reisiem Persijas līcī pietuvojās 3 % no kuģa vērtības, salīdzinot ar 2 % dažas dienas iepriekš. Daži apdrošinātāji kuģu īpašniekiem ieteica tranzītu uz laiku apturēt pavisam (Claims Journal). Itālijas kuģniecības analītiķi lēsa, ka VLCC jeb ļoti lielu jēlnaftas tankkuģu prēmijas vienai nedēļai sasniegušas ap 4 % no kuģa vērtības, proti, 250 000–375 000 dolāru par vienu šķērsošanu (TrasportoEuropa). Šīs izmaksas no apdrošinātājiem pāriet uz kuģu īpašniekiem, no tiem uz fraktētājiem, tālāk uz kravu īpašniekiem. Beigās tās nonāk degvielas uzpildes stacijā, lidostas degvielas cisternā un lielveikala piegādes rampā.

Asākais cenu pārneses kanāls nav jēlnafta, bet pārstrādātie naftas produkti. BNP Paribas lēš, ka 2025. gadā Āzija un Tuvie Austrumi nodrošināja 23 % Eiropas dīzeļdegvielas importa un 90 % aviācijas degvielas importa (BNP Paribas). Starptautiskās dīzeļdegvielas kotācijas pieauga gandrīz par 10 centiem litrā, kamēr benzīna cena kāpa tikai par četriem centiem (Quattroruote). Dīzeļdegviela kustina kravas auto un lauksaimniecību. Tā ienes izmaksas katrā piegādes ķēdē vēl pirms inflācijas statistikā parādās skaidrs signāls.

Trīs valdības, viena izvēle

Tas pats satricinājums redzams dažādos Eiropas degvielas tirgos. Valdībām jāizvēlas, vai daļu trieciena uzņemties ar nodokļu atlaidēm un tērēt fiskālo telpu, vai ļaut cenai pilnībā nonākt pie patērētājiem un pēc tam maksāt politisko cenu.

Portugāle izvēlējās amortizēt kāpumu. Lisabona gaidīja, ka nedēļā no 13. jūlija dīzeļdegviela sadārdzināsies par septiņiem centiem litrā, un palielināja atbalstu degvielas nodokļa mehānismā ISP (Observador, ECO). Īrija ļāva cenai pāriet tirgū: degvielas tirgotāji gaidīja dīzeļdegvielas kāpumu par aptuveni 10 centiem litrā augstāku vairumtirdzniecības izmaksu dēļ, vienlaikus uzsverot, ka piegādes ir pietiekamas (RTÉ). Ungārijai problēmu pastiprina valūta. Dīzeļdegviela maksāja 608 forintus litrā, un forinta vājināšanās pret dolāru katru dolāros noteiktu naftas barelu pārvērš lielākās vietējās izmaksās (Portfolio, Holtankoljak).

Trūkstošie dati

Eiropas Komisijas enerģētiskās drošības darba grupa 13. jūlijā paziņoja, ka neredz tūlītēju ziemas piegāžu problēmu (European Commission). Lielākā daļa jēlnaftas, kas iet caur Hormuzu, nonāk Āzijā, nevis Eiropā, un Persijas līča eksportētājiem ir arī daži alternatīvi cauruļvadi un ostas (LSEG). Šāds miers var būt pamatots.

Taču šīs krīzes laikā neviena ES dalībvalsts nav publiskojusi pārbaudāmu sadalījumu par rezervju dienām, dīzeļdegvielas un aviācijas degvielas atkarību no Hormuza maršruta vai apdrošināšanas piemaksu datiem, kas ļautu pilsoņiem pārbaudīt, vai oficiālais mierinājums balstās skaitļos vai pieņēmumos. Nacionālajām enerģētikas ministrijām un degvielas tirgus regulatoriem šāds pārskats sabiedrībai ir jāsniedz. Tie, kas faktiski izlemj, vai Hormuza šaurums ir komerciāli izmantojams, negaida diplomātiju: apdrošinātāji jau pārceno kara risku, fraktētāji aptur reisus, bankas pārbauda sankciju riskus. Eiropas autovadītāji, pārvadātāji un aviokompānijas jau maksā rēķinu, kura patieso apmēru pašlaik zina tikai tirgus.