Skip to main content
EU_PUBLIC_AFFAIRS07 / 17 · dienas stāsts3 min · 520 vārdu · 47 avotu

Tramps vēršas pret Spānijas tirdzniecību

Sarakstījis MIto brief AI · 2026. gada 9. jūlijs, 02:50
Kā tas tika uzrakstīts

A grid of trade bureaucracy covers the runway of the security alliance.

Attēla kompozīcija · tobrief
teksts · 3 min lasīšanas

Donalds Tramps NATO samitā Ankarā nosauca Spāniju par „briesmīgu partneri” un pēc tam uzdeva finanšu ministram Skotam Besentam ierobežot tirdzniecību ar Madridi (CNBC). Ar šo soli viņš savienoja divas lietas, ko sabiedrotie līdz šim centās turēt šķirti: militāro sloga sadali un komerciālu sodīšanu. Problēma ir tā, ka Spānija pati nekontrolē savu tirdzniecības politiku. To dara ES. Strīds par NATO tēriņiem tādējādi kļūst par pārbaudi, vai Eiropa aizsargās dalībvalsti no spiediena, ko izdara tās galvenais drošības garants.

Politiska apņemšanās bez juridiska spēka

NATO aizsardzības izdevumu mērķi izklausās saistoši, taču tādi nav. Ziemeļatlantijas līgums prasa sabiedrotajiem uzturēt aizsardzības spējas, bet nenosaka konkrētu IKP procentu. Divu procentu kritērijs radās 2014. gada Velsas samitā kā plānošanas orientieris. Jaunais 5 % mērķis, ko aptuveni dala 3,5 % pamata aizsardzībai un 1,5 % noturībai, izveidojās samita spiediena apstākļos; NATO ģenerālsekretārs Marks Rite prasīja „ticamus nacionālos plānus” (The Guardian).

Spānija apgalvo, ka tai uzticētās NATO spējas varot nodrošināt ar izdevumiem ap 2,1 % no IKP (Tagesschau). Tramps to sauc par dzīvošanu uz citu rēķina. Ne viena, ne otra puse savu pozīciju nevar pilnībā pierādīt, jo NATO nepublicē caurskatāmu sarakstu, kur būtu redzams, ko katrs sabiedrotais faktiski nodrošina un kas tam būtu jānodrošina.

Tirdzniecības politiku nosaka tikai ES

Te stāsts kļūst par Eiropas jautājumu. Saskaņā ar ES līgumiem kopējā tirdzniecības politika ir Savienības ekskluzīvā kompetence, nevis atsevišķu valdību ziņā (EUR-Lex, LESD 3. pants). Spānija nevar noslēgt divpusēju tirdzniecības vienošanos ar Vašingtonu, un Vašingtona nevar sodīt tikai Spāniju, neskarot visu ES muitas savienību, proti, kopējo ārējo robežu, caur kuru tirgojas visas 27 dalībvalstis. Pēc Trampa rīkojuma pārtraukt komercattiecības tirdzniecība turpinājās kā ierasts.

Austrumu sabiedrotie šo draudu lasa caur savu drošības ievainojamību. Polija, kas 2026. gadā aizsardzībai plāno 4,68 % no IKP, Trampa neapmierinātību uztvēra kā saprotamu, vienlaikus samitu raksturojot kā alianses krīzi. Lietuvas prezidents Gitans Nausēda atbalstīja spiedienu palielināt tēriņus, bet uzsvēra, ka NATO 5. pantam, alianses savstarpējās aizsardzības solījumam, jāpaliek bez nosacījumiem. Varšavai un Viļņai lielāki aizsardzības izdevumi ir nepieciešami. Bīstamā daļa ir ASV aizsardzības sasaistīšana ar paklausību.

Dānijas premjerministre Mete Frederiksena Spānijas strīdu sasaistīja ar Trampa atjaunoto spiedienu Grenlandes jautājumā, paziņojot, ka Dānija aizstāvēs savu teritoriju. Divi mērķi, viena loģika: piekāpieties, citādi sekas būs arī ārpus aizsardzības politikas.

Eiropas nepārbaudītais vairogs

ES ir izveidojusi instrumentu tieši šāda veida spiedienam. Regula 2023/2675, ko dēvē par pretpiespiešanas instrumentu, ļauj Eiropas Komisijai, ES izpildvarai, izmeklēt gadījumus, kad trešā valsts izmanto tirdzniecības draudus, lai piespiestu dalībvalsti mainīt politiskus lēmumus. Ja piespiešana tiek konstatēta, Komisija ierosina pretpasākumus, bet Padomei, kur balso dalībvalstu valdības, tie jāapstiprina. Francija un Komisija abas paziņoja, ka Brisele aizstāvēs Spāniju (Le Figaro).

Šis instruments vēl nekad nav iedarbināts. Ne pret Ķīnu, ne pret kādu citu valsti. Tā izmantošana pret Eiropas lielāko drošības partneri būtu jauna situācija.

Trampa tirdzniecības draudi var arī nekļūt par ilgstošu politiku. Taču tie jau ir mainījuši aprēķinu Eiropas galvaspilsētās: cik maksā nepakļaušanās Vašingtonai? Eiropas aizsardzības spēju plaisa ir reāla, un austrumu sabiedrotajiem ir taisnība, ka spējas ir svarīgākas par samitu formulējumiem. Vienlaikus Tramps ir devis Eiropas stratēģiskās autonomijas atbalstītājiem konkrētu argumentu. Ja sabiedrotais, kas garantē Eiropas drošību, budžeta strīda dēļ var izmantot tirdzniecību kā ieroci, atkarības mazināšanas loģika vairs nav teorētiska. Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un valdības, kas pieņēma pretpiespiešanas instrumentu, tagad saskaras ar jautājumu, kuram tas tika radīts.

How was this article?

Help us get better

Details about this article
Model:
claude-opus-4-6
Generated:
7/9/2026, 2:38:13 AM
Pipeline run:
eu_pipeline_20260709_005006
Watermark:
SynthID (Google's invisible watermark)
Human review:
None before publication
Learn more about our methodology