Tulčas trauksmes nesasniedz NATO 5. pantu

Sestdienas vakarā Rumānijas ziemeļu Tulčas apriņķī iedzīvotāju telefonos atskanēja brīdinājums. Silts jūlija nedēļas nogales vakars, ģimenes Čilijā Veķē un Peripravā jau noskaņojušās mierīgai vakara gaitai, Donavas delta klusa. Tad — trauksmes signāls. Rumānijas militārie radari bija fiksējuši gaisa mērķus aptuveni 15 km uz austrumiem no Ukrainas Vilkovas, un RO-Alert sistēma izsūtīja brīdinājumu apkārtnes iedzīvotājiem. Dažas stundas vēlāk Rumānijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka valsts gaisa telpā neesot ielidojis neviens neatļauts objekts (EVZ, Romania Observer). Fiksēšana, brīdinājums, novērošana, nomierināšana. Dzīve turpinājās.

Tieši šī rutīna ir problēma.

Tulča atrodas uz ES un NATO robežas blakus aktīvam karam. Tas nebija meteoroloģisks paziņojums. Tas bija brīdis, kad militāra radara signāls nonāca līdz civiliedzīvotāja telefonam. Neviena amatpersona nav publiski pateikusi, kas tieši tika fiksēts: drons, raķete, atlūzas vai vairāku objektu grupa. Līdz svētdienai nebija publiskoti ne augstuma dati, ne mērķu klasifikācija (Romania Observer).

Zem sliekšņa, virs izmaksām

NATO kolektīvās aizsardzības norma — Ziemeļatlantijas līguma 5. pants — tiek iedarbināta, ja sabiedrotais piedzīvo „bruņotu uzbrukumu”. Pēc tam katra dalībvalsts lemj, kādu rīcību tā uzskata par nepieciešamu (Ziemeļatlantijas līgums). Tulčas tipa brīdinājumi paliek zem šā sliekšņa. Objekti tuvojas robežai. Civiliedzīvotāji saņem brīdinājumu. Valdības novēro situāciju. Publiski incidents netiek skaidri klasificēts. Risks ir pietiekami reāls, lai izsūtītu trauksmi, bet juridiski nepietiekami ass, lai kļūtu par visas alianses kolektīvu problēmu.

Tāpēc pierobežas valsts slogu nes viena pati. Rumānija šogad vairākkārt sūtījusi brīdinājumus pierobežas iedzīvotājiem, un katrs šāds gadījums nozīmē gaisa patrulēšanu, radaru novērošanu, ārkārtas komunikācijas procedūras un politisku uzdevumu nomierināt sabiedrību, kas dzīvo blakus karam. Iznīcinātāji paceļas gaisā. Ģimenes pārtrauc vakariņas. Pēc tam viss beidzas bez skaidrojuma, līdz nākamajai reizei.

Rumānijas radaru dati ieplūst NATO integrētajā pretgaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmā (NATO IAMD), tātad alianse redz to pašu, ko redz Rumānija. Vācijas Ārlietu ministrija Melnās jūras gaisa apdraudējumu ir tieši sasaistījusi ar Rumāniju un Bulgāriju, aicinot uzlabot kopīgu situācijas izpratni (Auswärtiges Amt). Taču kopīga informētība bez kopīgām sekām ir tikai novērošana. Alianse skatās. Rumānija rīkojas.

Līdzīga neskaidrība skar arī citas austrumu dalībvalstis. Polija, Baltijas valstis un Bulgārija ir saskārušās ar dronu kontaktiem pierobežā, pārtveršanām un klasificētiem radaru ierakstiem, taču katra valdība šādus incidentus nosauc un skaidro citādi (Defence24, Euronews, Delfi Latvia). Nav kopīga standarta, kas noteiktu, kad atkārtotu trauksmju virkne vairs nav tikai operatīva piezīme, bet kļūst par politikas jautājumu.

Bilance, ko neviens neveido

Tulčas trauksme Rietumeiropā nekļuva par politisku notikumu. Šī prombūtne izgaismo strukturālu aklo zonu: neviens sistemātiski neuzskaita militārā kara pārplūdes civilās izmaksas.

Nav konsolidēta publiska reģistra, kurā būtu redzams, cik ārkārtas brīdinājumu, gaisa patrulēšanas epizožu vai patvēruma traucējumu Rumānijas pierobežas kopienas piedzīvojušas kopš Krievija sāka triecienus mērķiem Donavas tuvumā. Nav arī mehānisma, kas kompensētu iedzīvotājiem miega, ikdienas ritma un drošības sajūtas atkārtotu izjaukšanu militāras aktivitātes dēļ laikā, ko valsts oficiāli nepiedzīvo kā karu. ES civilās aizsardzības mehānisms — sistēma, caur kuru dalībvalstis var lūgt pārrobežu palīdzību katastrofu gadījumā — spēj koordinēt atbalstu, ja valdība to pieprasa. Taču tas tika veidots zemestrīcēm un plūdiem, nevis pierobežas kopienām, kas regulāri dzīvo gaisa trauksmju režīmā bez izsludināta konflikta (ES civilās aizsardzības mehānisms).

Brīdināšanas sistēma darbojas. Cilvēki saņem paziņojumu telefonā. Viņi nesaņem skaidrojumu, kas to izraisīja, cik bieži tas atkārtosies un kādas tiesības viņiem ir situācijā, kurā valsts juridiski dzīvo mierā, bet pilsētas saņem kara trauksmes. Rumānijas Aizsardzības ministrijai, NATO komandstruktūrai un Eiropas Komisijai katrai jāsniedz daļa no šīs atbildes. Rumānija spēj brīdināt savus pilsoņus ātrāk, nekā jebkura no šīm institūcijām spēj paskaidrot, ko atkārtoti brīdinājumi nozīmē viņu drošībai, tiesībām un ikdienai.