Turcija gatavo likumu, kas prezidentam Erdoganam dotu kontroli pār strīdīgajiem Vidusjūras ūdeņiem

No Egejas jūras salām pie Anatolijas krasta līdz gāzes laukiem uz dienvidiem no Kipras Turcija gatavo likumu, kas tās jūras prasības pārvērstu iekšzemes tiesību normās. Valdošās Taisnīguma un attīstības partijas (AKP) „Jūras jurisdikcijas zonu likums”, kas 12. maijā tika prezentēts Ankaras Universitātē, pirmo reizi likumā nostiprinātu „Zilās dzimtenes” doktrīnu. Likumprojekts prezidentam Redžepam Tajipam Erdoganam dotu pilnvaras pasludināt ekskluzīvu kontroli pār ūdeņiem, uz kuriem pretendē Grieķija un Kipra (Al-Monitor, Turkiye Today). Laiks nav nejaušs: 7.–8. jūlijā Ankara uzņems NATO samitu, un likumprojekts parlamentā gaidāms dažas nedēļas pirms tā.

Iekšzemes likums ar ārpolitisku spēku

Turcija nav parakstījusi ANO Jūras tiesību konvenciju UNCLOS, kas ir tuvākais globālam okeānu tiesību ietvaram. Tāpēc likumprojekts apiet līgumiskas saistības un balstās uz Turcijas iekšējām pilnvarām. Turcijas iestādēm būtu tiesības apturēt, aizturēt vai izraidīt kuģus teritorijās, uz kurām Ankara vienpusēji pretendē. Grieķijas ārlietu ministrs Jorgs Gerapetritis 15. maijā brīdināja, ka šo prasību nostiprināšana likumā „iznīcinās Egejas jūras atslābumu” (iefimerida.gr). Atēnas martā ANO nosūtīja oficiālu vēstuli, kurā uzsvēra, ka visām Grieķijas salām neatkarīgi no lieluma saskaņā ar paražu starptautiskajām tiesībām pienākas pilnas jūras zonas (Capital.gr).

Ārpus Turcijas robežām šādam likumam nebūtu starptautisko tiesību spēka. Taču Ankara uz to arī nepaļaujas. Prezidenta dekrētu mehānisms ļautu pārvērst līdzšinējas jūras spēku demonstrācijas par valsts piespiedu izpildes darbībām. Strīds tādējādi pārvietotos no militāras pozicionēšanās uz likumos ierakstītu politiku.

Trīs Eiropas lielvaras, trīs aprēķini

Eiropas reakcija rāda dziļu atšķirību starp Francijas, Vācijas un Itālijas interesēm.

Francija izvēlējusies militāru signālu. Emanuels Makrons pēc 25. aprīļa paziņojuma Atēnās, ka Francija būs Grieķijas pusē „lai kas notiktu”, apmeklēja aviācijas bāzes kuģi Charles de Gaulle pie Krētas (Élysée). Jūnijā gaidāmā vienošanās par spēku statusu ar Kipru nostiprinās Francijas militāro klātbūtni salā un padarīs Kipras dienvidus par priekšposteņa platformu Eiropas spēka projicēšanai (Observatoire Turquie).

Vācija mēģina noturēt abas puses. Frīdriha Merca valdība vērtē Turcijas tāla darbības rādiusa raķetes kā iespējamu „Tomahawk” aizstājēju, un lēmums varētu tikt pieņemts pašā Ankaras samitā (Klamm.de). Berlīne apzināti plāno pirkumu finansēt divpusēji, nevis caur SAFE, ES jauno kopīgo aizsardzības iepirkumu fondu, jo Grieķija un Kipra bloķētu jebkādu darījumu ES līmenī (RegionalHeute). Konrāda Adenauera fonds šo pieeju sauc par „stratēģisku likmi”: Vācija izvēlas Turciju kā NATO dienvidu balstu, pat ja tas vājinātu solidaritāti ar ES dalībvalstīm (KAS).

Itālija klusē. Roma ir noslēgusi dronu darījumu ar „Baykar”, padziļina jūras rūpniecības sadarbību ar Ankaru un līdz 2030. gadam mērķē uz 40 mljrd. € divpusējā tirdzniecībā (Formiche). No Itālijas premjerministres biroja publiska kritika par „Zilās dzimtenes” likumprojektu nav izskanējusi.

NATO slazds

ASV karavīru izvešana no Eiropas, tostarp 5 000 karavīru no Vācijas un atcelta brigādes rotācija uz Poliju, praktiski stiprina Turcijas pozīciju (LA Times, Euronews). NATO ģenerālsekretārs Marks Rite aprīlī apmeklēja Turcijas aizsardzības uzņēmuma ASELSAN kompleksu, valsts militāri rūpniecisko izrāvienu nosauca par „revolūciju” un ir skaidri atteicies publiski komentēt Grieķijas un Turcijas strīdu (NATO, NATO transcript).

Turcija jau iepriekš izmantojusi NATO noteikumus, lai panāktu piekāpšanos. Tā izmantoja veto pār Zviedrijas dalību, lai iegūtu F-16 darījumus. Tā pārdzīvoja ASV sankcijas par S-400 iegādi, neizejot no alianses. Tagad Turcija likumā nostiprina jūras prasības pret divām ES dalībvalstīm, vienlaikus uzņemot samitu, kuram vajadzīga šo pašu valstu sadarbība. Katrs šāds solis pārbauda, vai NATO vienprātības princips, kas ļauj vienai dalībvalstij bloķēt lēmumus, Turciju ierobežo vai tai dod papildu sviras.

Kas paliek neatbildēts

Likumprojekts Turcijas parlamentā vēl nav iesniegts. No tā, vai tas tiks pieņemts pirms vai pēc samita, būs atkarīgs, vai sabiedrotie saskarsies ar notikušu faktu vai sarunu instrumentu. ES asākie atbildes rīki, sankcijas, prasa vienprātīgu Eiropadomes apstiprinājumu, un tos bloķē tās pašas dalībvalstis, kuras padziļina ieroču sadarbību ar Ankaru. Kipras gāzes lauki — „Kronos”, „Aphrodite” un „Glaucus” — saskaras ar investīciju kavēšanos, jo juridiskā nenoteiktība pieaug (Politis). Trīs lielākajām Eiropas varām katrai ir sava cena par pievēršanos citur. Turcija rēķinās, ka tās nespēs vienoties par cenu pretošanās gadījumā.