Turcija nostiprina strīdīgās jūras prasības, kamēr Eiropas valstis slēdz jaunus aizsardzības darījumus

Turcija gatavojas savas prasības Egejas jūrā un Vidusjūras austrumos ierakstīt nacionālajos likumos. Brīdī, kad Ankarai būtu jāsaņem skaidrs politisks signāls no Eiropas, trīs lielas Eiropas ekonomikas pēdējo divu nedēļu laikā devās uz Turciju slēgt aizsardzības darījumus.

Jūras jurisdikcijas „jumta likumprojekts”, kas Turcijas parlamentā varētu nonākt pēc 31. maija, nostiprinātu 1995. gada casus belli draudu pret Grieķijas teritoriālo ūdeņu paplašināšanu, apstrīdētajām Egejas jūras salām atņemtu jūras tiesības, definējot tās kā „pelēkās zonas”, un dotu prezidentam pilnvaras noteikt jūras zonas ar „īpašu statusu” bez atkārtota parlamenta balsojuma (Ethnos, Protothema). Turcija nav parakstījusi UNCLOS — ANO Jūras tiesību konvenciju, kas nosaka globālos jūras robežu noteikumus. Tas nozīmē, ka Briselei ar Ankaru nav pat kopīga juridiskā ietvara, kurā apstrīdēt Turcijas prasības (Libre).

Ieroču tirgus

Divas nedēļas pirms gaidāmā termiņa trīs no Eiropas lielākajām ekonomikām padziļināja aizsardzības saites ar Turciju.

Beļģija no 10. līdz 14. maijam uz Ankaru un Stambulu nosūtīja 428 cilvēku tirdzniecības delegāciju, kuru vadīja karaliene Matilde. Aizsardzības ministrs Teo Frankens parakstīja deviņus aizsardzības līgumus, pauda interesi par Turcijas droniem un nosauca Turciju par „paraugu” Eiropas aizsardzības modernizācijai (Yeni Safak, BusinessAM). Frankens arī paziņoja, ka Beļģija atbalsta Turcijas uzņemšanu SAFE programmā — ES 150 miljardu eiro aizsardzības finansēšanas shēmā Security Action for Europe. Grieķija un Kipra 2025. gada oktobrī bloķēja Turcijas dalību SAFE. Beļģija tagad vēlas šo lēmumu mainīt (Daily Sabah).

Francijas Safran Electronics 12. maijā Stambulā parakstīja stratēģisku partnerību ar Baykar, vadošo Turcijas dronu ražotāju. Darījums paredz Kanādā ražotos TB2 drona sensorus aizstāt ar Francijas mērķēšanas sistēmām, tādējādi mazinot Baykar atkarību no Rietumu eksporta ierobežojumiem (Opex360). Trīs nedēļas iepriekš Emanuels Makrons Atēnās sacīja, ka Francijas savstarpējās aizsardzības klauzula ar Grieķiju ir „neaizskarama”, un attiecināja Francijas kodolaizsardzības garantijas uz Grieķijas teritoriju (Le Figaro). Parīze vienlaikus sola aizstāvēt Grieķiju un apbruņo valsti, kas tai draud.

Vācija 18. maijā atsāka stratēģisko dialogu ar Turciju — pirmo šādu tikšanos kopš 2014. gada — un vienlaikus pēta iespēju Turcijas tāla darbības rādiusa raķetes izmantot kā Tomahawk aizstājēju (KAS). Berlīne arī atbalsta Turcijas iekļaušanu SAFE.

Kāpēc Eiropa nespēj atbildēt

ES formāli ir instrumenti, ar kuriem reaģēt uz suverenitātes izaicinājumiem pret savām dalībvalstīm: 2019. gadā izveidots mērķētu sankciju režīms, iesaldēta muitas savienības modernizācija un pirmspievienošanās finansējuma sviras. Pret Turciju tie nedarbojas.

Sankcijām vajadzīga vienprātība Padomē, proti, visu 27 valdību piekrišana. Viena valsts var bloķēt lēmumu. Ungārija jau iepriekš ir vetoējusi ar Turciju saistītus pasākumus. Bulgārija un Rumānija, kurām Melnajā jūrā vajadzīga Turcijas sadarbība, nevēlas konfrontāciju. 2016. gada ES un Turcijas migrācijas vienošanās, saskaņā ar kuru Ankara uzņem aptuveni 3,9 miljonus Sīrijas bēgļu, dod Turcijai pastāvīgu ietekmes sviru: sankcijas pret Ankaru varētu radīt migrācijas krīzi pie Eiropas dienvidaustrumu robežas (CER, Verfassungsblog).

Grieķijai un Kiprai paliek viens instruments — veto. Tās bloķēja Turcijas dalību SAFE un turpina kavēt muitas savienības sarunas. Taču veto tikai liedz ieguvumus, nevis rada izmaksas. Turcija SAFE piekļuvi zaudēja 2025. gada oktobrī; kopš tā laika tā nav mainījusi nevienu jūras prasību.

Koalīcija, kas vēlas šo veto pārskatīt, kļūst plašāka. Beļģija, Vācija, Itālija, Spānija, Ungārija un Polija atbalsta Turcijas uzņemšanu SAFE, to pasniedzot kā NATO loģiku, nevis piekāpšanos Ankarai. Valstis, kas pērk Turcijas ieročus, vienlaikus virza Turcijas piekļuvi ES aizsardzības naudai.

NATO vairogs

Atēnas uzstāj, ka Turcijas jumta likumam starptautiskajās tiesībās nebūs juridisku seku. Grieķijas valdības pārstāvis Pavloss Marinakis to nosauca par iekšpolitisku izrādi (Ethnos). Taču Turcija veido iekšēju juridisku pilnvarojumu turpmākai rīcībai strīdīgajos ūdeņos. Ja likums tiks pieņemts, jauniem soļiem vairs nebūs vajadzīgs atsevišķs parlamenta balsojums.

NATO samits Ankarā 7.–8. jūlijā notiks dažas nedēļas pēc gaidāmās likuma pieņemšanas. Neviena ES dalībvalsts nevēlēsies publisku konfliktu ar samita rīkotājvalsti. Turcija vispirms nostiprina savas jūras prasības likumā, pēc tam uzņem aliansi, kuras iekšējā loģika Eiropai apgrūtina atbildi. Samita laiks Ankarai strādā kā politisks vairogs.