ASV sašķeļ G7 par Krievijas naftu

G7 finanšu ministru tikšanās Parīzē 18. un 19. maijā bija paredzēta kā kopīga atbilde uz Irānas un Hormuza enerģētikas šoku. Rezultāts bija pieticīgs: komunikē bez saistošām saistībām un viens konkrēts solis, ko ASV spēra vienpusēji, pārējo sabiedroto iebildumu fonā. Naftas cena ir 112 ASV dolāri par barelu. Lielo ekonomiku obligāciju ienesīgums sasniedzis augstāko līmeni vairāku gadu laikā. ECB 11. jūnijā jālemj situācijā, kurā nav labas izvēles.

Parīze deva piesardzību, nevis atvieglojumu

Komunikē tika runāts par „līdzsvarotu izaugsmi un makroekonomisko stabilitāti”. Praktiski tas nozīmē: valsts tēriņus nepalielināt. Vienošanās virziens bija fiskāla piesardzība, nevis stimuls. Nebija kopīgas naftas rezervju izlaišanas, koordinētu procentlikmju signālu vai ārkārtas atbalsta paketes.

Vienīgais konkrētais lēmums nāca no Vašingtonas. ASV otro reizi pagarināja sankciju izņēmumu Krievijas naftai, lai gan Eiropas sabiedrotajiem iepriekš bija norādījušas, ka to neatkārtos. Mērķis bija skaidrs: aizvietot Irānas naftas apjomus, kas zaudēti Hormuza šauruma slēgšanas dēļ, ar Krievijas jēlnaftu. Eiropas valdības tam iebilda, jo šāds solis vājina sankciju režīmu, ko tās uztur kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā.

Vācijas finanšu ministrs Larss Klingbeils virzīja citu darba kārtību: kapitāla tirgu savienību, proti, plānu sasaistīt Eiropas sadrumstalotos investīciju tirgus, lai kapitāls vieglāk pārvietotos pāri robežām, un G7 pārtikas krīzes rīcības plānu minerālu un lauksaimniecības piegāžu ķēžu aizsardzībai. Abi priekšlikumi rāda Berlīnes bažas, ka krīze nav tikai naftas cenas jautājums. Sankciju domstarpību fonā tie atbalstu neguva.

Francija bloķēja sarunu par otro Starptautiskās Enerģētikas aģentūras stratēģisko naftas rezervju izlaišanu. Marta lēmums bija lielākais aģentūras 50 gadu vēsturē, taču tas sedza tikai daļu no Hormuza piegāžu zuduma. Parīzes arguments: atlikušās rezerves jātaupa vēl smagākiem scenārijiem.

Tirgi savu vērtējumu deva jau samita laikā. Vācijas valdības obligāciju ienesīgums, proti, procentlikme, ko Berlīne maksā par aizņemšanos, sasniedza augstāko līmeni kopš 2011. gada. Japānas 30 gadu obligāciju ienesīgums uzkāpa līdz vēsturiski augstākajam punktam. Globālā obligāciju izpārdošana bija pretēja stabilitātes signālam, ko G7 bija jāspēj parādīt.

ECB sarežģītais jūnijs

Tas Eiropas Centrālo banku, kas nosaka aizņemšanās izmaksas 20 eirozonas valstīm, pirms 11. jūnija sanāksmes atstāj ļoti šaurā manevra telpā.

Inflācija eirozonā kāpj gandrīz tikai enerģijas cenu dēļ. Ja no cenu groza izņem enerģiju un pārtiku, pamatinflācija ir vājāka. Ekonomikas izaugsme tikmēr gandrīz apstājusies. Šādu kombināciju, augošas cenas un stagnējošu ražošanu, ekonomisti sauc par stagflāciju. Centrālajām bankām šādā situācijā nav tīra instrumenta.

Procentlikmju celšana sadārdzina hipotekāros kredītus un uzņēmumu aizdevumus. Tas palīdz, ja inflāciju dzen pārmērīgs pieprasījums, proti, patērētāji tērē pārāk daudz. Tas nepalīdz novērst piegādes pārrāvumu Hormuza šaurumā. Tirgi joprojām gaida procentlikmju kāpumu jūnijā, bet ECB tādā gadījumā stingrinātu monetāro politiku pret problēmu, kuru tās rīki nespēj atrisināt.

Kurš uzņemas triecienu

Vācija samazinājusi 2026. gada otrā ceturkšņa izaugsmes prognozi līdz 0,3 %. Tas ir straujš samazinājums, kas atspoguļo enerģētikas šoka spiedienu uz jau trauslu rūpniecības bāzi. Ķīmijas, metālu un stikla ražotāji kopš 2022. gada samazina darbvietas un izlaidi. Pagaidu degvielas nodokļa samazinājums beidzas jūnija beigās, un aizvietojošs pasākums nav izsludināts.

Itālija lūdza Eiropas Komisiju atbrīvot enerģētikas izdevumus no ES fiskālajiem noteikumiem, proti, valsts aizņemšanās griestiem, kas jāievēro eirozonas valstīm. Brisele atteica, norādot uz miljardiem eiro jau pieejamos ES fondos, kurus Itālija vēl nav izlietojusi. Aizsardzības izdevumiem šāds izņēmums jau ir paredzēts. Enerģētikas izdevumiem nav. Neviena G7 valsts neatbalstīja Itālijas prasību pēc plašākas elastības.

Eiropas Komisija jaunas ekonomikas prognozes publicēs 21. maijā. Ja tās apstiprinās izaugsmes bremzēšanos, pieaugs spiediens uz Briseli mīkstināt fiskālos ierobežojumus un uz ECB procentlikmes atstāt nemainīgas. Eiropas galvenās ekonomikas institūcijas pašlaik velk dažādos virzienos: G7 prasa stingrākus budžetus, tirgi piespiež dārgāku naudu, bet piegādes krīzi neviens no šiem instrumentiem tieši neatrisina.