ASV atstāj Igaunijā 100 karavīrus

Igaunijas aizsardzības ministrs Hanno Pevkurs pagājušonedēļ apstiprināja, ka ASV karavīru skaits Igaunijā sarucis no aptuveni 500–700 līdz mazāk nekā 100 (NV). Dažas dienas iepriekš aptuveni 1 000 ASV karavīru bija aizbraukuši no Lietuvas, jo Pentagons atcēla ar to saistītu bruņotās brigādes rotāciju Polijā (Stars and Stripes).

No Baltijas līdz Melnajai jūrai iezīmējas viena un tā pati problēma. ASV karavīru rotācijas Eiropā nav pastāvīga klātbūtne, bet pagaidu izvietojumi. Tie turpinās tikai tad, ja Vašingtona nolemj sūtīt nākamo vienību. Šis lēmums kļuvis mazāk paredzams. Eiropas sabiedrotie ātri būvē aizvietojošus risinājumus, taču tie nevar aizstāt galveno elementu — Baltā nama politisku lēmumu nosūtīt karavīrus.

Slēdzis paliek Vašingtonā

ASV rotācijas spēki Eiropā nav juridiski garantētas tiesības uz aizsardzības klātbūtni. Virzienu nosaka prezidents, spēku apjomu pārvalda aizsardzības ministrs, bet komandieri uz vietas izpilda pavēles. Kad ASV aizsardzības ministrs Pīts Hegsets jūnijā sāka sešu mēnešu pārskatu par ASV militāro klātbūtni Eiropā, visas austrumu flanga rotācijas nonāca vienā Vašingtonas lēmumu ciklā.

Kā, atsaucoties uz Wall Street Journal, ziņo Liga, Hegsets esot apsvēris dziļākus samazinājumus, bet Baltais nams tos bloķējis, vienlaikus neatrisinot pašu jautājumu. Pārskats turpinās, un uzņemošajām valstīm jāplāno aizsardzība ap nenoteiktību, ko tās pašas nevar novērst.

Zem šā Vašingtonas līmeņa Eiropas sabiedrotie var izdarīt daudz. Pēc tam, kad Pentagons izveda daļu spēku, sabiedrotie dažu nedēļu laikā aizpildīja lielāko daļu robu (AP via Boston Globe). 1. jūlijā 1. Vācijas–Nīderlandes korpuss pārņēma NATO sauszemes spēku koordināciju, kas jau bija norīkoti Igaunijai un Latvijai. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite šo soli skaidroja kā Eiropas lielāku atbildības uzņemšanos par kontinenta aizsardzību uz sauszemes (NATO, Latvijas Aizsardzības ministrija). Taču komandvadības kārtība pārvieto un koordinē jau esošus spēkus. Tā nerada jaunus.

Katra flanga valsts nodrošinās, bet atduras pret vienu robežu

Latvija piedāvājusi ASV spēkiem prioritāru piekļuvi savām militārajām bāzēm un poligoniem — priekšrocības plānošanā un uzņemšanas atbalstu, lai amerikāņu ierašanās notiktu ātrāk (LA.LV). Tas samazina berzi brīdī, kad Vašingtona lemj par izvietošanu. Tas nevar radīt pašu lēmumu.

Lietuva gājusi tālāk. Vācija tur izvieto pastāvīgu brigādi, kurai līdz 2027. gadam jāsasniedz aptuveni 5 000 karavīru, kopā ar skolām un bērnudārziem karavīru bērniem (Euronews, LRT). Tā ir ilgtermiņa Eiropas klātbūtne, nevis rotācijas cikls. Tomēr Lietuvas parlaments pieņēmis rezolūciju, kurā nepārtraukta ASV karavīru klātbūtne nosaukta par „neaizstājamu atturēšanas elementu” (Regionų žinios). Pat valsts ar spēcīgāko Eiropas aizvietojumu atzīst, ka ar to nepietiek.

Rumānijā pie Melnās jūras redzama tā pati loģika. ASV 2025. gada beigās uz pusi samazināja savu karavīru klātbūtni valstī (DW). Bukareste atbildēja ar Mihaila Kogelničeanu aviobāzes paplašināšanu, kur sabiedroto spēki ierodas un tiek sagatavoti tālākai pārvietošanai uz austrumiem (Digi24). Labāki skrejceļi un pulcēšanas zonas palīdz. Taču Eiropas sabiedrotie joprojām nevar pilnībā aizstāt lidmašīnas, degvielas uzpildi gaisā, novērošanu un jūras patrulēšanu, kas ASV spēkus padara tik grūti aizvietojamus (AP via Boston Globe).

Vācija šajā sistēmā ir austrumu aizsardzības tranzīta mezgls. Berlīne gatavo likumprojektus, kas krīzes laikā militārajam transportam dotu prioritāti uz dzelzceļiem, autoceļiem un ostās (BMVg). Koridori darbojas labāk nekā pirms desmit gadiem. Taču jautājums, kas pa tiem pārvietosies, joprojām ir Vašingtonas ziņā.

Somija labi parāda robežu. Tās valsts aizsardzība ir viena no spēcīgākajām Eiropā, un daudznacionālajā NATO komandvadības centrā Mikeli jau strādā amerikāņu un Ziemeļvalstu virsnieki (Somijas Aizsardzības spēki). Somijas analītiķi tomēr vērtē, ka ātra pāreja uz pilnīgu Eiropas pašpietiekamību nav reālistiska (Yle).

Kopaina no Igaunijas līdz Rumānijai ir konsekventa. Eiropas sabiedrotie veido labākas komandvadības struktūras, bāzu piekļuvi, transporta koridorus un juridiskus rāmjus. Tie aizver vairāk robu, nekā pirms pieciem gadiem šķita iespējams. Taču ASV vienība sabiedroto teritorijā jebkuru krīzi uzreiz piesaista Vašingtonai. Neviena Eiropas komandvadības kārtība šo signālu neatkārto. Frontes valstis var sagatavot bāzes, koridorus un štābus. Tās nevar nodrošināt politisko lēmumu, kas tur izvieto ASV vienību.