ASV uz pusi mazina NATO stratēģisko bumbvedēju solījumus

ASV militārā atkāpšanās no Eiropas notiek straujāk, nekā sabiedrotie bija gaidījuši, un būtiskākie samazinājumi apiet vienīgo juridisko ierobežojumu, ko Kongress bija izveidojis šādam scenārijam. Vašingtona samazina spēkus, ko bija apsolījusi NATO krīzes plānošanas ietvaram: stratēģisko bumbvedēju skaits tiek samazināts uz pusi, iznīcinātāju — par trešdaļu, bet zemūdeņu saistības sarūk līdz nullei. Šie lēmumi tiek virzīti pa izpildvaras kanāliem, kur Kongresa balsojums nav vajadzīgs. Eiropas galvaspilsētām tāpēc jāmeklē aizvietojums spējām, ko tās pašas līdz 2029. gadam pilnībā nosegt nevar.

Divi kanāli, viens bez aizsarga

Lai saprastu Eiropas amatpersonu satraukumu, jānošķir divi ASV militārās klātbūtnes veidi. Pirmais ir karavīri, kas fiziski izvietoti Eiropā — pašlaik ap 80 000. Kongress ASV ikgadējā Nacionālās aizsardzības pilnvarojuma likuma (NDAA) 1249. pantā noteica 76 000 karavīru slieksni: ja Pentagons gribētu nokrist zem tā, tam likumdevējiem jāapliecina, ka samazinājums nekaitēs sabiedroto drošībai. Šis drošinātājs parasti nonāk virsrakstos.

Lielāka nozīme ir NATO spēku modelim. Tas fiksē, ko katra dalībvalsts apņemas nosūtīt krīzes gadījumā: vienības, kurām no mājas bāzēm jāierodas 10, 30 vai 180 dienu laikā. Šīs saistības ir izpildvaras rīcības brīvība. Likums tās neierobežo. Kad Pentagona pārstāvis Aleksandrs Velēss-Grīns 22. maijā informēja NATO amatpersonas, viņš runāja tieši par šo kategoriju: uz pusi mazāk bumbvedēju, par trešdaļu mazāk iznīcinātāju, nevienas zemūdenes, mazāk tankkuģu un eskadras kuģu (CDE News). Pentagons skaitļus apstiprināja, bet grafiku nenosauca.

30. maijā Welt am Sonntag ziņoja, ka samazināšana notikšot ātrāk, nekā iepriekš paziņots, un bez pārejas perioda, ar ko Eiropas valdības bija rēķinājušās. Kāds NATO diplomāts aģentūrai Reuters sacīja, ka temps „būs atkarīgs no citu spējas nākt ar alternatīvām”, piebilstot, ka „viss vēl nav galīgi izlemts, arī ASV”.

Robs, ko nevar aizvērt tikai ar naudu

Tas, kas Eiropai jāaizstāj, pārsniedz gan budžetu, gan ražošanas jaudu robežas. Starptautiskais Stratēģisko pētījumu institūts (IISS) 2025. gadā lēsa, ka ASV konvencionālo spēju atkārtošana eiroatlantiskajā telpā izmaksātu $226–344 miljardus tikai platformās un gandrīz $1 triljonu 25 gadu laikā. Ķīles institūta 2026. gada maija novērtējumā jēgpilna, nevis pilnīga autonomija maksātu aptuveni 50 miljardus eiro gadā desmit gadus. Tikai iznīcinātāju iztrūkums nozīmē vēl 350–400 kaujas lidmašīnas, ko Eiropas rūpnīcas nespēj piegādāt pirms 2030. gadu vidus.

Divas atbildes rāda, cik atšķirīgi Eiropas galvaspilsētas pielāgojas. Francija paplašina savu kodolatturēšanas lietussargu ar to, ko Parīze sauc par „dissuasion avancée” jeb priekšējo atturēšanu: partneri nonāk Francijas kodolgarantijas aizsardzībā, bet lēmums par kodolieroču lietošanu paliek tikai Francijas rokās. 27. maijā Norvēģija ar Narvikas vienošanos kļuva par devīto valsti, kas pievienojas šim ietvaram. Konvencionālajā aizsardzībā Vācija un Nīderlande caur kopīgo 1. Vācijas un Nīderlandes korpusu uzņemas komandvadības atbildību par Igaunijas un Latvijas aizsardzību. Tas ir tiešs Baltijas aizsardzības vadības pārbīdījums no Vašingtonas uz Eiropas rokām.

2027.–2029. gada logs

Abos gadījumos redzama viena un tā pati problēma — laiks. Polijas Ģenerālštāba priekšnieks apstiprināja darbu pie pašu tālas darbības triecienieročiem, bet atzina, ka pirmie rezultāti gaidāmi „vismaz pēc diviem gadiem”. ES Drošības pētījumu institūts brīdina, ka atceltā Tomahawk izvietošana Vācijā „noņem būtisku Eiropas atturēšanas komponentu” laikā, ko institūts sauc par „militārās pārejas gadiem”. Carnegie Endowment norāda, ka Baltijas valstis baidās no ASV aiziešanas „pirms Eiropa būs paguvusi aizpildīt savus aizsardzības robus”.

Visi novērtējumi saplūst vienā ievainojamā posmā: 2027.–2029. gadā ASV samazinājumi būs jūtami visvairāk, bet Eiropas aizvietojošās spējas vēl nebūs piegādātas. Nākamais pārbaudījums būs jūnija sākumā NATO Spēku nodrošināšanas konferencē, kur Eiropas valstīm jāpasaka, kurus amerikāņu atstātos robus tās gatavas aizpildīt. Vašingtona šo secību ir izveidojusi tā, ka sabiedrotajiem paliek divas politiski neērtas izvēles: publiski solīt aizvērt robus, kurus tie vēl nevar aizvērt, vai jūlijā Ankaras samitā ierasties bez skaidra piedāvājuma.