Valonija atbloķē CETA, Francija kavē

Beļģijas dienvidos, frankofonās Valonijas galvaspilsētā Namīrā, reģionālais parlaments, kas pārstāv apmēram 3,6 miljonus iedzīvotāju, 18. jūnijā nobalsoja par CETA, ES un Kanādas tirdzniecības nolīguma, ratifikāciju. Tā ir tā pati asambleja, kas 2016. gadā šo vienošanos nobloķēja un uz īsu brīdi padarīja vietēju balsojumu par globālu demokrātiskās kontroles simbolu. Toreiz atklātā konstitucionālā pretruna nav pazudusi: Brisele var gadiem vest sarunas par plašiem tirdzniecības līgumiem, bet viens reģionālais parlaments spēj apturēt visu mehānismu.

Nolīgums, kas jau darbojas

Valonijas „jā” nenozīmē, ka tirdzniecība ar Kanādu pēkšņi tiek atvērta no jauna. Lielākā daļa CETA tiek provizoriski piemērota kopš 2017. gada septembra. Nolīgums aptver muitas tarifus precēm, publisko iepirkumu, proti, valdības līgumus, kuros var piedalīties arī ārvalstu pretendenti, pakalpojumus un regulatīvo sadarbību (EUR-Lex). Uzņēmumi šos noteikumus izmanto jau gandrīz deviņus gadus. Eiropas Komisija nolīgumu raksturo kā lielā mērā jau darbojošos.

Iestrēgusi ir Investīciju tiesu sistēma, iecerēts tribunāls, kurā ārvalstu investori varētu apstrīdēt valdību lēmumus, atsaucoties uz nolīgumu. Šīm normām vajadzīga katras dalībvalsts atsevišķa ratifikācija, jo CETA ir tā dēvētais jauktais nolīgums. Daļa pilnvaru pieder tikai Briselei, piemēram, muitas tarifu noteikšana, bet investīciju tiesības paliek dalībvalstu kompetencē. ES Tiesa šo sadalījumu apstiprināja un atsevišķi atzina tribunālu par saderīgu ar ES tiesībām. Juridiska saderība politisko strīdu nav atrisinājusi.

Tātad nolīguma komerciālā daļa darbojas. Investoru aizsardzības tiesiskā konstrukcija joprojām gaida.

Kurš iegūst, kurš grib bremzi

Eksportā balstītām ekonomikām tirdzniecības nolīgumi ir arī darba vietu aizsardzības instruments. Aptuveni trešdaļa nodarbinātības Nīderlandē ir atkarīga no eksporta, kas 2023. gadā radīja 375,9 mljrd. €, liecina Rijksoverheid, Nīderlandes valdības sabiedriskās informācijas dienesta, dati. Nīderlandei, Īrijai, Dānijai un Zviedrijai tādi nolīgumi kā CETA nav abstrakta diplomātija. Tie sargā darba vietas. Vācijas ifo institūts lēsis, ka CETA varētu trīskāršot Vācijas eksportu uz Kanādu un palielināt reālos ienākumus uz vienu iedzīvotāju par 0,19 % (consulting.de).

No Varšavas vai Vīnes tas pats nolīgums izskatās citādi. Polijā debates griežas ap jautājumu, vai lētāks imports nenospiež vietējos lauksaimniekus un vai aizsardzības klauzulas viņus tiešām pasargā (Top Agrar Polska). Austrijas un Itālijas publikācijās uzmanība vairāk pievērsta pārtikas standartiem un ģenētiski modificētiem organismiem (Attac Austria, Adnkronos). Praktiskais jautājums ir vienkāršs: kam jābūt tiesībām nospiest avārijas bremzi, ja vietējiem lauksaimniekiem rodas zaudējumi?

Īstais šķērslis tagad ir Francija

Valonijas balsojums kavēšanos neizbeidz. Francijas Senāts 2024. gada martā noraidīja ratifikāciju, lai gan Francijas Konstitucionālā padome jau 2017. gadā atzina nolīgumu par pieņemamu. Francijas pretestība koncentrējas uz lauksaimniecību, pārtikas drošības noteikumiem un suverenitāti. Kā skaidro valdības portāls Vie publique, lielākā daļa CETA jau tiek piemērota, bet investīciju normām joprojām vajadzīgs parlamenta apstiprinājums, ko Parīze nav devusi.

Vācija nolīgumu ratificēja 2022. gadā, taču tikai pēc tam, kad Federālā konstitucionālā tiesa prasīja, lai provizorisko piemērošanu būtu iespējams atcelt. Pat valdības, kas atbalsta brīvo tirdzniecību, gribēja saglabāt izeju.

Šis process atstāj neatbildētu būtisku jautājumu: kurš patiesībā ieguva no deviņiem provizoriskās piemērošanas gadiem? Kopējie tirdzniecības apjomi pieauga. Taču nav skaidrs, vai CETA tarifu preferences vairāk palīdzēja lielajiem eksportētājiem vai mazajiem uzņēmumiem, industriālajiem reģioniem vai perifērijai. Šādu pierādījumu ir maz. Strukturālā spriedze paliek. ES turpina veidot tirdzniecības nolīgumus, kas sniedzas tālāk par tarifiem un aptver investīciju tiesības un regulatīvos standartus. Jo dziļāk šādi nolīgumi ietekmē valstu politiku, jo vairāk nacionālie parlamenti grib balsot. Valonijas novēlotais „jā” to nemainīs. Tas pats jautājums atgriezīsies ar katru nākamo ambiciozo nolīgumu, ko Brisele mēģinās noslēgt.