Varšava brīdina Putinu par robežprovokācijām

„Mēs zinām, ko jūs plānojat. Nedariet to.” Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis pirms šīs nedēļas NATO samita Ankarā vārdā uzrunāja Vladimiru Putinu, nosaucot jebkādu bruņotu provokāciju pret alianses teritoriju par „lielu vieglprātību un neprātu” (RMF24). Blakus stāvēja aizsardzības ministrs Vladislavs Kosiņaks-Kamišs. Varšava nevis demonstrēja bailes, bet publiski veidoja atturēšanu pēc ziņām, ka ASV esot brīdinājušas Poliju par iespējamu Krievijas bruņotu provokāciju Polijas teritorijā (BBC).

Pats ASV brīdinājums nav neatkarīgi apstiprināts. Nav ne vārdā nosauktas amerikāņu amatpersonas, ne publiskota izlūkošanas novērtējuma, ne NATO dokumenta, kas apstiprinātu tā saturu, laiku vai ticamības pakāpi (BBC). Ungārijas mediji, kas ziņu pārpublicēja, atsaucās uz Polijas un Lielbritānijas ziņojumiem, nevis uz amerikāņu avotu (Telex). Polijas ministru brīdinājums ir publiski fiksēts. Izlūkošanas pamats tam nav.

Kā patiesībā varētu izskatīties Krievijas provokācija

Neviens nerunā par tanku iebrukumu. Vācijas mediji Polijas bažas aprakstīja kā iespējamu „zaļo cilvēciņu”, ierobežotu robežpārkāpumu un mērķētu NATO reakcijas ātruma pārbaudi scenāriju (Spiegel). Lietuvas analītiķi nošķīra to pašu: liela mēroga uzbrukuma varbūtība ir zema, bet hibrīdoperāciju risks, kuru mērķis ir spiest un testēt, ir augsts (LRT). Tas var nozīmēt sabotāžu, dronus, inscenētus incidentus pie robežas vai GPS signāla traucēšanu. Pietiekami nopietni, lai iebiedētu. Pietiekami neskaidri, lai bremzētu NATO atbildi.

Tieši neskaidrība šādā scenārijā ir ierocis. NATO 5. pants, kas nosaka, ka uzbrukums vienai sabiedrotajai valstij ir uzbrukums visām, izklausās automātisks, taču tāds nav. Katra sabiedrotā valsts pati lemj, kādu rīcību veikt, un kopīgai reakcijai vajadzīga politiska vienošanās Ziemeļatlantijas padomē, NATO augstākajā lēmējinstitūcijā (North Atlantic Treaty). NATO 2024. gada Vašingtonas samita deklarācijā atzina, ka hibrīdkampaņas var sasniegt 5. panta slieksni, bet lēmums katrā gadījumā paliek atsevišķi vērtējams (Washington Summit Declaration). Apzināti miglains incidents sabiedrotajiem vispirms liktu vienoties par to, kas noticis, kas to izdarījis un cik smags ir pārkāpums.

Putinam nebūtu jāsakauj NATO militāri. Viņam pietiktu panākt, ka sabiedrotie pirmās stundas pavada strīdos.

Vācijas ātruma problēma

Ja provokācija skartu Poliju vai Baltijas valstis, militārās reakcijas loģistika lielā mērā ietu caur Vāciju. Vācijā atrodas nozīmīgas ASV un NATO aviācijas un loģistikas bāzes, tā vada jaunu kopīgu štābu ar Nīderlandi Igaunijas un Latvijas aizsardzībai, kā arī veido pastāvīgu brigādi Lietuvā (Süddeutsche Zeitung, NATO Secretary General Rutte). Vācijas nacionālās aizsardzības plāns Operationsplan Deutschland paredz krīzē dot militārajai kustībai prioritāti pār civilo infrastruktūru (OPLAN Deutschland).

Plāns pastāv dokumentos. Publiski nav redzams, vai valdības jau iepriekš vienojušās par atļaujām, kas pelēkās zonas incidentā būtu izšķirošas: sabiedroto karavīru pārvietošanu pa Vācijas dzelzceļu, iekšējo robežu šķērsošanu bez muitas kavēšanās, neidentificētu dronu notriekšanu Vācijas gaisa telpā (Zeit). Ja papildspēki, komandķēdes un tranzīta atļaujas sāk kustēties lēni, Maskavas tests var izdoties pat tad, ja sabiedrotie vēlāk vienbalsīgi atkārto uzticību līgumam.

Kur vienprātība varētu kavēties

Ungārija un Slovākija neatsakās no NATO saistībām. Tās rada citādu problēmu: iekšpolitiku, kas var apgrūtināt ātru vienošanos krīzes sākumā. Ungārijas labējie mediji Polijas brīdinājumus pasniedza kā „biedēšanu”, pretstatot tos mierīgākiem Somijas vērtējumiem (KarpátHír). Slovākijas premjerministrs Roberts Fico nošķir kolektīvās aizsardzības saistības no atbalsta Ukrainai un atsakās pievienoties NATO finanšu mehānismiem Kijivas apbruņošanai (Aktuality.sk).

Neviena no šīm valdībām nav atteikusies no līguma saistībām. Taču pirmajās stundās pēc neskaidra incidenta Maskavai vajadzīgo kavēšanos var radīt jau tas, ka viena sabiedrotā valsts to sauc par drošības ārkārtas situāciju, bet cita — par paniku.

Kas vēl nav skaidrs

Divi jautājumi noteiks, vai šīs nedēļas atturēšanas signāls nostrādās. Pirmais: vai ASV publiski apstiprinās vai precizēs izlūkošanas brīdinājumu, kas izraisīja Polijas reakciju? Bez tā atturēšanas vēstījums balstās galvenokārt Polijas ticamībā. Otrais: vai Vācijas transporta koridori, komandķēdes un aviobāzu sistēma spēj darboties tādā ātrumā, kādu prasa pelēkās zonas krīze? Neviens no citētajiem publiskajiem dokumentiem neparāda, ka NATO būtu iepriekš saskaņoti protokoli, kas ļautu neskaidru robežincidentu pārvērst no nacionālas policijas lietas sabiedroto konsultācijās dažu stundu, nevis dienu laikā.

Līgums ir skaidrs. Atklāts paliek jautājums, vai alianse spēj rīkoties ātrāk, nekā Maskava spēj radīt apjukumu.