Vašingtona brīdina par Krievijas provokācijām Polijā

Krievijai nav vajadzīgs skaidrs NATO līguma iedarbināšanas brīdis, lai radītu Eiropai izmaksas. Sabiedroto vidū pašlaik cirkulē nopietns, bet publiski nepierādīts brīdinājums: Newsmax vēstīja, ka Vašingtona esot brīdinājusi partnerus par iespējamām Krievijas provokācijām pret ar NATO saistītiem mērķiem Polijā vai Baltijas valstīs. To pašu brīdinājumu pārpublicēja arī Latvijas LA.lv. Neviena vārdā nosaukta ASV amatpersona līdz šim nav publiski piesaistījusi šim brīdinājumam atslepenotu izlūkošanas vērtējumu.

Tas ir būtiski. Publiski pieejamie fakti pamato piesardzību, nevis pierāda, ka Maskava jau pieņēmusi lēmumu rīkoties. Baltijas drošības amatpersonas ERR sacīja, ka tām nav zināms ne uzbrukuma datums, ne konkrēts plāns, ne identificēts organizators iespējamai operācijai pret Poliju vai Baltijas valstīm. Polijas premjers Donalds Tusks tomēr izturējies pret brīdinājumu kā pietiekami nopietnu, lai to izceltu sarunās ar sabiedrotajiem: pēc NV.ua ziņotā viņš sacījis, ka nākamie mēneši Baltijas valstīm varētu būt kritiski.

Neskaidrība ir spiediena punkts

Brīdinājums iedarbojas tāpēc, ka Krievijai jau ir pieredze naidīgās darbībās zem atklāta kara sliekšņa. NATO, kā vēstīja Reuters, ir norādījusi uz Krieviju kā aizvien plašākas sabotāžas, kiberoperāciju un citu naidīgu darbību kampaņas īstenotāju sabiedroto teritorijā. Starptautiskā Stratēģisko pētījumu institūta vērtējumā, par kuru ziņoja WTOP/AP, no 2024. līdz 2026. gadam 13 Eiropas valstīs fiksēti 144 aizdomīgi ar droniem saistīti incidenti.

No tā neizriet, ka katrs incidents pierāda Kremļa pavēli. Secinājums ir praktiskāks: Eiropa daudzus šādus gadījumus joprojām izskata atsevišķi, valsts pēc valsts. Lietuvas LRT šo problēmu formulēja asāk: pretgaisa aizsardzības pārklājums, juridiskās pilnvaras un spēka lietošanas noteikumi aliansē joprojām ir nevienmērīgi.

Šī nevienmērība dod laiku šaubām. Drons pie militāras bāzes, incidents uz robežas, GPS traucējumi vai bojāts zemūdens kabelis var piespiest Poliju, Latviju, Lietuvu vai Igauniju reaģēt, pirms sabiedrotie vienojušies, kas noticis un kurš par to atbild. Šajā starplaikā Krievija var likt valdībām tērēt naudu, pacelt spēkus gatavībā un uzņemties politisku risku, nedodot NATO skaidru kaujaslauka faktu.

Pirmās stundas rada izmaksas

Ziemeļatlantijas līguma 5. pants paredz, ka bruņots uzbrukums vienai sabiedrotajai valstij tiek uzskatīts par uzbrukumu visām, taču katra valsts pati lemj, kādu rīcību veiks. Neskaidrā gadījumā ticamākais pirmais solis ir tā paša līguma 4. pants: sabiedrotie konsultējas, salīdzina izlūkošanas informāciju un demonstrē gatavību, kamēr vērtē, vai NATO reakcijas slieksnis ir pārkāpts.

Šāda secība ir vajadzīga, bet tā pēc būtības ir lēna. NATO jāizvairās no rīcības, kas balstīta kļūdainā novērtējumā, īpaši tad, ja atbildības noteikšana ir apstrīdēta. Priekšējās līnijas valstij problēma ir pretēja. Tai jāaizsargā gaisa telpa, bāzes, robežas un civiliedzīvotāji laikā, kad citi vēl noskaidro, kas īsti noticis.

Latvijas debatēs šī problēma redzama skaidri. NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētniece Nika Aleksejeva intervijā, ko pārpublicēja NRA, argumentēja, ka Krievijas tests Baltijas valstīm drīzāk izpaustos kā asimetriska darbība, nevis klasisks iebrukums. Tieši šādā scenārijā politiskā nasta parādās pirms juridiskās skaidrības.

Aizmugures zonas kļūst par mērķiem

Tas pats spiediens sniedzas tālāk par austrumu robežu. Vācija ir Ukrainas atbalsta un NATO pastiprinājuma aizmugures mezgls, tāpēc dzelzceļi, ostas, enerģētikas sistēmas, sakari un aizsardzības piegādātāji kara loģikā kļūst par nozīmīgiem mērķiem. Ziemeļreinas-Vestfālenes iekšlietu ministrs Herberts Reils brīdināja, ka Krievijas dienesti izmantojot visus līdzekļus; ZEIT un WDR ziņoja par bažām saistībā ar dzelzceļa maršrutu novērošanu, pa kuriem Ukrainai tiek vestas militārās piegādes.

Zviedrija pievieno ziemeļu dimensiju. The Guardian ziņoja no Gotlandes — salas, kas ietekmē piekļuvi Baltijas jūrā un ir svarīga Baltijas valstu pastiprināšanai. Droni, ēnu flotes kuģi un zemūdens infrastruktūra ved pie viena jautājuma: vai NATO spēj aizsargāt vajadzīgos maršrutus, pirms pastāv skaidri identificēts uzbrukums?

ES var palīdzēt stiprināt civilās sistēmas un sodīt kiberuzbrukumu īstenotājus, piemēram, izmantojot Padomes kiberdiplomātijas instrumentu kopumu. Taču ES nelemj, kad NATO pārtver dronu, piedēvē uzbrukumu konkrētam īstenotājam vai militāri eskalē. Šie lēmumi visstrīdīgākajās stundās joprojām ir valdību un sabiedroto rokās.

Šaurākais, bet precīzākais secinājums ir šāds: publiski pieejamie fakti nepierāda, ka Maskava būtu izvēlējusies tuvākajā laikā uzbrukt Polijai vai Baltijas valstīm. Tie rāda, ka Krievijai ir pārbaudīts paņēmiens, kā likt Eiropai tērēt naudu, uzmanību un juridisko kapacitāti pelēkajās stundās, pirms NATO spēj vienoties, kas noticis.