Francijas parāda uzcenojums sasniedz 94 bāzes punktus

Francijas desmit gadu obligāciju ienesīguma starpība pret Vācijas obligācijām 10. septembra beigās bija gandrīz 94 bāzes punkti jeb 0,94 procentpunkti. Tātad par aizdevumu uz vienādu termiņu investori no Francijas prasa gandrīz par vienu procentpunktu lielāku gada ienesīgumu nekā no Vācijas. Tik liela starpība nav pieredzēta kopš eirozonas parādu krīzes 2012. gadā (Le Monde, DHnet).

Obligāciju ienesīgums tajā dienā kāpa visā eirozonā, tirgiem reaģējot uz ECB procentlikmju paaugstināšanu un Brent jēlnaftas cenu tuvu 100 ASV dolāriem par barelu. Vācijas desmit gadu obligāciju ienesīgums pieauga aptuveni par 5,3 bāzes punktiem, bet Francijas — par 9,8 bāzes punktiem, liecina Reuters dati, kurus publicējis Boursorama. Tādējādi Francijas aizņemšanās izmaksas pieauga par aptuveni 4,5 bāzes punktiem vairāk nekā Vācijas izmaksas. Ar kopējo tirgus satricinājumu vien šo atšķirību nevar izskaidrot.

Kāpēc sodīta tieši Francija

ECB Padome paaugstināja noguldījumu iespējas procentlikmi — atlīdzību, ko bankas saņem par naudas izvietošanu centrālajā bankā uz nakti, — līdz 2,50 % (ECB). ECB nevar palielināt naftas vai gāzes piedāvājumu, tādēļ ar procentlikmju celšanu tā cenšas nepieļaut enerģijas sadārdzinājuma izplatīšanos pārējā ekonomikā: darbinieki prasa atalgojumu pielāgot cenu kāpumam, savukārt uzņēmumi turpina celt cenas. ECB septembra aplēses rāda, ka enerģijas cenu inflācija eirozonā augustā sasniedza 14,3 %, salīdzinot ar 10,3 % mēnesi iepriekš (ECB prognozes).

Augstākas procentlikmes sadārdzina aizņemšanos visiem, taču Francijai papildus jāmaksā par vājo valsts finanšu stāvokli. Eiropas Komisija prognozēja, ka bez jauniem pasākumiem Francijas budžeta deficīts 2026. gadā sasniegs 5,1 % no IKP, bet 2027. gadā — 5,7 %, savukārt valsts parāds pārsniegs 120 % no IKP (Eiropas Komisija). Deficīts sarūk pārāk lēni, un investori šo risku iekļauj obligāciju cenā.

Salīdzinājums ar Itāliju Francijas problēmu parāda vēl skaidrāk. Itālijas parāds ir lielāks — aptuveni 138,6 % no IKP —, taču budžeta deficīts ir ap 2,9 % un turpina sarukt (UPB). Kopš augusta beigās notikušās vietu maiņas Francijai par aizņemšanos uz desmit gadiem jāmaksā nedaudz vairāk nekā Itālijai (Euronews Italia). Itālijas ienesīguma starpība pret Vāciju 10. septembrī palielinājās tikai par aptuveni trim bāzes punktiem, bet Francijas — par aptuveni 4,5 (QuiFinanza). Tātad papildu riska novērtējums galvenokārt skāra Franciju.

Budžeta izmaksas uzkrājas pakāpeniski

Francija 2026. gadā plānoja emitēt vidēja termiņa un ilgtermiņa obligācijas par rekordlielu summu — 310 mljrd. € (Agence France Trésor). Katrs papildu ienesīguma bāzes punkts palielina izmaksas, taču tikai jaunajām obligācijām, ar kurām aizstāj dzēšamos vērtspapīrus. Francijas apgrozībā esošā parāda vidējais dzēšanas termiņš pārsniedz astoņus gadus, tāpēc lielākā daļa pašreizējo procentu maksājumu vēl ir piesaistīta agrākām un zemākām likmēm (Francijas Senāts). Slogs pieaug pakāpeniski, parādu pārfinansējot vairāku gadu gaitā, nevis dažu nedēļu laikā.

Pieprasījums pēc Francijas parāda vērtspapīriem nav zudis. 3. septembra izsolē obligācijas pārdotas ar 4,23 % ienesīgumu, salīdzinot ar 3,90 % mēnesi iepriekš, bet investoru pieteikumu summa 2,28 reizes pārsniedza pārdoto obligāciju apjomu (Agence France Trésor). Izsole izdevās, tikai valstij par aizņemšanos jāmaksā vairāk. Investori nevis pamet tirgu, bet pieprasa lielāku atlīdzību par uzņemto risku.

Krīzes nav, bet aizņemties kļuvis dārgāk

2011.–2012. gadā Itālijas un Spānijas obligāciju ienesīguma starpība pret Vāciju sasniedza 500–650 bāzes punktus, investori bažījās par eirozonas sabrukumu, bet bankām bija grūtības piesaistīt finansējumu (ECB 2012. gada pārskats). Francijas 94 bāzes punktu starpība ir pavisam citā mērogā. Nekas 10. septembrī neliecināja, ka Francija vairs nespētu aizņemties tirgū.

Francija maksā skaidri saskatāmu riska prēmiju par savu fiskālo stāvokli, tomēr tās obligāciju tirgus darbojas. Tuvākais slogs būs pakāpeniska parāda pārfinansēšana ar augstākām procentlikmēm, nevis finansējuma krīze. Nav zināms, vai sadrumstalotais parlaments spēs vienoties par izdevumu samazināšanu vai nodokļu celšanu, pirms augošās procentu izmaksas vēl vairāk ierobežos valdības rīcības iespējas. Vienas dienas cenu svārstības nepierāda, kāpēc riska prēmija pieauga un cik ilgi tā saglabāsies. Tomēr tirgus signāls ir nepārprotams: no eirozonas valdībām tieši Francijai pašlaik jāsniedz pārliecinošākais skaidrojums par valsts finansēm.