Berlīne prasa ES budžetā griezt €400 miljardus

Vācija balsos pret Eiropas Komisijas piedāvāto 1,76 triljonu eiro septiņu gadu budžetu, ja tas netiks samazināts par „vairākiem simtiem miljardu eiro”, 28. jūlijā paziņoja kanclers Frīdrihs Mercs (Handelsblatt, Eiropas Parlaments). Saskaņā ar ES līgumiem šim izdevumu plānam — daudzgadu finanšu shēmai jeb septiņu gadu budžeta ietvaram, kas nosaka, cik daudz naudas un kam tiek piešķirts, — vajadzīgs visu 27 valdību vienprātīgs apstiprinājums (EUR-Lex). Katrai valstij ir veto. Vācija, lielākā ES neto maksātāja, šo sviru izmanto atklāti.

Runa ir par naudu, no kuras Eiropas nabadzīgākajos reģionos finansē ūdens attīrīšanas iekārtas, lauku platjoslas internetu, lauksaimnieku ienākumus un atbalstu jaunuzņēmumiem. Ja budžets saruktu tādā apmērā, kādu prasa Vācija, šie reģioni zaudēto finansējumu nevarētu vienkārši aizstāt ar pašu aizņēmumiem.

Prasības mērogs

Nopludinātā Vācijas valdības dokumentā, par kuru pirmā ziņoja Reuters, prasītais samazinājums esot aptuveni 400 miljardi eiro jeb ap piektdaļu no Komisijas priekšlikuma (Euractiv). Vācijas Eiropas lietu ministrs Ginters Krihbaums 22. jūlijā šo skaitli atkārtoja publiski, argumentējot, ka lauksaimniecības un reģionālie fondi jāapvieno, lai atbrīvotu naudu aizsardzībai, mākslīgajam intelektam un konkurētspējai.

Berlīnes loģika ir iekšpolitiska. Vācija samazina pašas tēriņus, un Mercs saka, ka vēlētāji vienlaikus nepieņems lielāku ES rēķinu. Austrijai, Zviedrijai un Nīderlandei ir līdzīga pieeja. Jau 2026. gada jūnija Padomes sarunu tekstā Komisijas piedāvājums tika samazināts līdz aptuveni 1 730 miljardiem eiro, par apmēram 2 % zem sākotnējā priekšlikuma (Eucrim). Tas joprojām ir tālu no Vācijas prasītā.

Eiropas Parlaments virzās pretējā virzienā: tas prasa lielāku budžetu, ko daļēji finansētu ar jauniem ES līmenī iekasētiem nodokļiem, tostarp nodevu lieliem uzņēmumiem (Eiropas Parlaments). Vācija noraida arī šo risinājumu.

Kur nonāk nauda, un kurš to zaudē

Komisija vēlas reģionālās attīstības dotācijas, lauksaimniecības maksājumus un zivsaimniecības finansējumu katrā valstī apvienot vienā nacionālā plānā (Komisija). Reģioniem tas rada bažas, jo lielāku daļu naudas kontrolētu nacionālās valdības. Polijas pašvaldības brīdināja, ka jaunais modelis pārbīda varu prom no reģionālajām programmām (Wspólnota). Līdzīgas bažas ES mērogā paudis Briseles domnīca Bruegel (Bruegel).

Pat pirms iespējama Vācijas prasītā samazinājuma Itālijas Starptautisko attiecību institūts lēš, ka kopējais reģionālās politikas un lauksaimniecības finansējuma apjoms reālā izteiksmē būtu par aptuveni 14 % mazāks nekā pašreizējā periodā (IAI). Pašreizējais Kohēzijas fonds — instruments, kas palīdz valstīm ar nacionālo ienākumu zem 90 % no ES vidējā līmeņa — sedz līdz 85 % no atbilstīgo projektu izmaksām. Polija pašreizējā ciklā saņēma 10,75 miljardus eiro, Rumānija — 4,09 miljardus eiro (Eiropas Parlaments). Kad šis finansējums sarūk, pašvaldība nezaudē abstraktu budžeta rindu. Tā zaudē ūdens attīrīšanas iekārtu.

Rumānijai spiediens nāk no divām pusēm. Tai jau tagad grūti pieņemt reformas, kas vajadzīgas, lai līdz augusta termiņam atbloķētu aptuveni 4,5 miljardus eiro pandēmijas atveseļošanas finansējuma (To Brief). Stingrāks budžets pēc 2027. gada skartu valsti, kurai nav viegli aizņemties, lai aizpildītu robu.

Berlīnes taupība apstājas pie pašas robežas

Vācijai ir pamats runāt par izšķērdību. Eiropas Revīzijas palāta vairākkārt norādījusi uz pastāvīgām absorbcijas problēmām — ES naudu, kas tiek piešķirta, bet netiek iztērēta, bieži tāpēc, ka projekti iestrēgst vai vietējās administrācijas nespēj rīkoties pietiekami ātri (ERP). Lielāks finansējums pats par sevi nenozīmē labāk izlietotu finansējumu.

Taču Mercs noraidīja ierosināto 100 000 eiro griestu noteikšanu subsīdijām vienai saimniecībai, jo tas skartu lielās saimniecības Vācijas ziemeļos un austrumos (n-tv). Fiskālā disciplīna šajā argumentā galvenokārt attiecas uz citiem.

Šis arguments saduras arī ar pašas ES nesenajiem lēmumiem. Dalībvalstis apstiprināja 150 miljardu eiro kopīgu aizņemšanos aizsardzībai SAFE instrumenta ietvaros — tātad visu 27 valstu kopīgu naudas piesaisti kapitāla tirgos, kur spēcīgāki aizņēmēji daļu izmaksu dala ar vājākiem (Komisija). Budžetam jāsedz arī 149,3 miljardi eiro parāda atmaksai par pandēmijas laika atveseļošanas fondu NextGenerationEU (Eiropas Parlaments). Ja Eiropa var kopīgi aizņemties ieročiem, atteikšanās uzturēt dotācijas kanalizācijas sistēmām un lauku internetam ir politiska izvēle, nevis fiskāla robeža. Strīds patiesībā ir par to, kurš uzņemsies spiedienu: lauksaimnieki, pašvaldības, nabadzīgākās dalībvalstis vai nacionālās kases, kuras Vācija grib pasargāt.