Eiropa paliek ārpus Ukrainas sarunām

Ukrainas, Krievijas un ASV sarunvedēji 10.11.2026. Abū Dabī tikās aptuveni četras stundas. Tā bija pirmā trīspusējā sarunu kārta kopš februāra (Kyiv Independent). Eiropas sūtņi atradās tajā pašā pilsētā, taču sarunās nepiedalījās. Jebkurš izlīgums, kas paredzētu Eiropas karavīru nosūtīšanu vai ES sankciju maiņu, būtu atkarīgs no lēmumiem, ko var pieņemt tikai Eiropas valdības.

Konkrētākais sarunu temats bija plaša karagūstekņu apmaiņa starp Ukrainu un Krieviju. Par vienošanos netika paziņots. Kā ziņu aģentūrai AP sacīja vārdā nenosaukta Ukrainas amatpersona, apmaiņas detaļas apspriedīšot tuvākajās dienās (AP). Krievijas ārlietu ministra vietnieka Sergeja Rjabkova vērtējumā rezultātus vēl esot pāragri vērtēt (TASS). Nav publiskots ne saraksts, ne apmaiņā iesaistīto skaits, ne datums.

Abas karojošās puses atšķirīgi redz arī sarunu mērķi. Volodimirs Zelenskis tās nosauca par „konstruktīvām un saturīgām” un vēlas vispirms izbeigt karu, pēc tam vienoties par Ukrainas drošības garantijām un visbeidzot apspriest Eiropas mēroga drošības kārtību (Ukrainas prezidenta vietne). Krievijas delegācijas pārstāvis šo secību apgrieza otrādi: aģentūrai Reuters viņš sacīja, ka Maskava par sarunu galveno mērķi uzskatot jaunu Eiropas drošības sistēmu (Reuters).

Konsultācijās piedalījās, pie sarunu galda neiekļuva

Lielāko Eiropas valstu drošības padomnieki kopā ar ES un NATO amatpersonām pirms trīspusējās sesijas tikās ar Ukrainas un ASV delegācijām. Pēc tam viņi palika ārpus galvenās sarunu telpas, vēsta POLITICO. Kopīgajā paziņojumā viņi vēlreiz apliecināja Ukrainas suverenitāti un aicināja noteikt ticamas drošības garantijas (Eiropadome).

Īsi pirms sesijas sniegtā informācija Kijivai un Vašingtonai, visticamāk, ļāva eiropiešiem ietekmēt jautājumus, ko izvirzīja abu valstu delegācijas. Taču viņiem nebija iespējas iztaujāt Krievijas sarunvedējus vai vienoties par formulējumiem. Maskava bija iebildusi pret eiropiešu klātbūtni pie galvenā sarunu galda, kā To Brief rakstīja dienu pirms sarunām (To Brief), un tās iebildums tika ņemts vērā. ASV valsts sekretārs Marko Rubio sarunu dienu raksturoja kā „ļoti produktīvu” un sacīja, ka Vašingtona cer nākotnē sarunu formātā iesaistīt arī eiropiešus (The Guardian).

Maskava nav paskaidrojusi, ko ietvertu tās piedāvātā Eiropas drošības sistēma. Lietuva jau ir nospraudusi robežu. Ārlietu ministrs Ķēstutis Budris paziņoja, ka Viļņa nepieņemtu vienošanos, kas Krievijai dotu iespēju ietekmēt, kādi sabiedroto spēki tiek izvietoti reģionā (LRT). Lēmumi par karaspēka izvietošanu ir Eiropas valdību un NATO sabiedroto ziņā. Ja drošības sistēmu apspriestu bez viņu līdzdalības, viņiem būtu jāpieņem nosacījumi, kurus viņi nav apsprieduši.

Pat tad, ja sarunu formātu paplašinātu, ES vēl nav izlēmusi, kurš to pārstāvētu. Itālijas premjere Džordža Meloni aicinājusi Eiropadomes priekšsēdētāju Antoniu Koštu noteikt, kurš runās ES vārdā un ar kādu mandātu. Košta vada valstu vadītāju sanāksmes, taču pats nevar iecelt sūtni. Par vienu pārstāvi būtu jāvienojas pašiem valstu vadītājiem. Nākamā viņu neformālā tikšanās paredzēta Dublinā 13.11.2026. (Īrijas prezidentūra), tomēr publicētajā darba kārtībā nav norādes, ka šo jautājumu tur apspriedīs.

Lēmumi paliek Eiropas valdību ziņā

Atšķirība vislabāk redzama drošības garantijās. Parīzes deklarācijā, ko 2026. gada janvārī pieņēma Labprātīgo koalīcija — galvenokārt Eiropas valstu grupa, kas plāno Ukrainas pēckara drošību —, paredzēti daudznacionāli spēki tikai tad, kad karadarbība būs ticami izbeigta. Katras valsts dalība būtu jāapstiprina saskaņā ar tās nacionālajām procedūrām (Elizejas pils). Ne Vašingtona, ne Kijiva nevar izlemt par Eiropas valstu karavīru nosūtīšanu.

Arī sankciju lēmumus ES parasti pieņem vienprātīgi, tāpēc ikviena dalībvalsts var tos bloķēt (ES Padome). Neviens no Abū Dabī sarunu dalībniekiem nevar ES vārdā apsolīt atcelt sankcijas pret Krieviju, pat ja vienošanās būtu atkarīga no šāda atvieglojuma.

Pirmajā sarunu dienā izveidojās darba saziņas kanāls un iezīmējās iespēja apmainīt karagūstekņus, par ko Ukraina un Krievija var vienoties pašas. Ilgstošai vienošanās panākšanai vajadzīgs vairāk. Ja tā paredz Eiropas karavīru nosūtīšanu vai ES sankciju maiņu, to jāapstiprina valdībām, kas palika ārpus sarunu telpas. Neviens pie galda sēdošais šo lēmumu nevar pieņemt viņu vietā.